Vecmeistara Imanta Ozola citādie kontrasti 0
Galerijā “Daugava” līdz 18. aprīlim skatāma vecmeistara Imanta Vecozola izstāde “Citi kontrasti”. Pēdējos desmit gadus mākslinieks strādā arī kolāžā. Tās paver māksliniekam eksperimenta iespējas un šo skaisto un atraktīvo rezultātu skatītājs var novērtēt izstādē.
Plašākam mākslas cienītāju lokam vecmeistars zināms kā izcils klusās dabas gleznotājs. Arī pats mākslinieks to nenoliedz: “Tik tiešām, manu vārdu parasti saista ar klusās dabas glezniecību, varētu teikt, tas ir mans “lauciņš”. Daudzi mākslinieki ar gadiem atrod savu īpašo izteiksmes veidu, kas viņiem padodas vislabāk, un kļūst kā narcisi, kas bauda savus panākumus. Šeit ir liels risks kļūt monotonam un ekspluatēt savu atklājumu. Šajā ziņā es sevi ārkārtīgi kontrolēju, man ir interesanti rast jaunus izteiksmes veidus, nevis tikai demonstrēt to vieglo roku.”
Par jaunāko izstādi galerijas vadītāja Anda Treija teic: “Eļļas glezniecība – tas ir viņa radošā darba lauks, tā ir mūzika, kas tiek atskaņota uz perfekti noskaņota instrumenta. Pēdējos desmit gadus Imants Vecozols strādā arī kolāžā, un tā nav nekāda neuzticība glezniecībai, tā paver eksperimenta iespējas, tas ir it kā savam priekam, kā spēle, bet mākslā tai vienmēr ir bijusi liela loma. Spēle, improvizācija, kas sniedz fascinējošu rezultātu: tiek būvēta telpa, tiek radīta gaisma, kas ļauj iespēju nodoties formu un tonālo attiecību meklējumiem. Rezultāts tik saistošs un atraktīvs, ka bija vilinājums to parādīt. Nē, tas nav nekas jauns vai pirmreizīgs, kolāžu lietojuši daudzi mākslinieki, ne tikai Braks un Pikaso. Intriga – papīru un līmes spēles rezultātā tik ļoti jaušams pats Vecozols ar savu tonālo smalkumu, gaismu un ēnu spēli, kas liek secināt, ka nav svarīgi ar ko, tikai – kā.”
Par savu radošo darbošanos mākslinieks teic: “Glezniecība man nav skurbumā atrasts papardes zieds Jāņu naktī. Man tā ir mīlestība uz visu mūžu, kas neprasa solījumus Dieva un altāra priekšā. Tā ir mana dzīve, un piekrāpt es varu tikai pats sevi…” Šo vārdu patiesumu nevar apšaubīt, jo tam ticēt liek mākslinieka gleznotās baltās klusās dabas, ziemas saule, zemnieku sētas vienkāršie un skaistie priekšmeti, kas stāsta par darba darītāju, par dabas un cilvēka dzīves ritumu. “Glezniecība ir noslēpumu pilna, bet tie atklājas tikai talantam, darbam, mīlestībai. Mākslinieks upurē sevi, bet Dievs viņa darbu nosauc par mīlestības augli un ierāda vietu zem zvaigznēm. Reizē skaisti un nežēlīgi, bet taisnīgi,” saka I. Vecozols.
Mākslinieks ir sarīkojis vairāk nekā 10 personālizstādes Latvijā un ārvalstīs. Regulāri piedalījies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, Pēterburgā, Francijā, Vācijā, Luksemburgā, Kauņā, Šveicē, Beļģijā, Indijā, Anglijā, Somijā un daudzviet citur.
Vecmeistara darbi atrodas Valsts mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā, Kauņas mākslas muzeja un Tukuma mākslas muzeja īpašumā, Tretjakova galerijā Maskavā un Krievijas Kultūras ministrijas īpašumā, kā arī ļoti daudzās privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Mākslinieks nenoliedz, ka viņam ir svarīgs skatītāju vērtējums. “Man kā māksliniekam, protams, ir patīkami, ja gleznai pievērš uzmanību. Nevis sakot “tā ir skaista glezna”, bet gan atzīmējot, ka glezna ir interesanta, ka tā rosina uz diskusiju un pārdomām. Man vienmēr ir ļoti interesanti uzklausīt, kādas domas manas gleznas raisa skatītājos – tad var sacīt, ka mēs esam uz viena “viļņa”,” ir atzinies pats mākslinieks.
