M. Antonevičs: – Kas, jūsuprāt, notiek ar “Saskaņu”? Ušakovs brauc uz Putina opozicionāra Ņemcova bērēm, bildējas ar amerikāņu tankiem, uzņem Rīgā Hodorkovski. Kā tas patiks “Saskaņas” vēlētājiem? 5
– Ušakovam un “Saskaņai” ilgāku laiku Latvijā ir bijis monopols uz krievu balsīm. Tas bija noticis, pateicoties krievu valodā raidošajiem un rakstošajiem medijiem, kur šī partija neapšaubāmi dominēja. Taču viņi pārrēķinājās, uzskatot, ka var kontrolēt arī savu vēlētāju noskaņojumu. To kontrolē Krievijas propaganda, un tur šobrīd iet augstos toņos, kas vairs neatbilst “Saskaņas” mērenajai sejai. Lai gan liela daļa krievu joprojām balso par “Saskaņu”, taču politiski vēlētāji ir radikālāki nekā partija. Nupat, nākot uz interviju, es dzirdēju taksometra šoferu sarunu, kuri krievu valodā ņirgājās par amerikāņu karavīriem. Diez vai Ušakova vēlētājiem patīk tas, ka viņš bildējas ar amerikāņu tankiem. Iespējams, pat partijā tas ne visiem patīk. Te veidojas neatbilstība, kas pagaidām vēl politiski nav redzama. Lai gan… Pēdējās Saeimas vēlēšanās par “Saskaņu” nobalsoja mazāk. Viņu vēlētāji gan nepārgāja pie Ždanokas, vienkārši daļa neatnāca uz iecirkņiem. Iespējams, viņi gaida kādu jaunu piedāvājumu.
– Bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs nesen radio bija izteicies, ka patiesībā “Saskaņa” pašreizējā veidolā esot Krievijas “projekts”.
– Viņu vēlētājiem tā gan ir pozitīva “ziņa”.
V. Krustiņš: – Ko jūs domājat par Latvijas attiecībām ar Krieviju? Vieni stāsta, ka Krievija var kuru katru brīdi mums uzbrukt, citi mierina, ka tiešu draudu neesot. Bet kā tālāk organizēt politiku? Šobrīd ir tāds sastinguma stāvoklis.
– Viens ir skaidrs – Krievija paliks mums blakus. Problēma ir tā, ka lielai daļai sabiedrības joprojām galvā ir 1940. gads. Somiem ir citādi – viņi pretojās un ir pārliecināti, ka varēs to izdarīt vēlreiz, ja vajadzēs. Latvieši nav pārliecināti. Tā ir milzīga tautas trauma, tāpēc reakcija visos līmeņos ir neadekvāta – bet ja nu pēkšņi viņi nāk, vai kāds mūs aizsargās vai nepametīs? Bieži tiek uzsvērts – mums vajag noturēties trīs diennaktis, kamēr ierodas NATO. Tas nav pareizi. Valsts aizsardzība nav ieroči, tā ir pārliecība, ka mēs varam. Būtiskākais ir sabiedrības psiholoģiskā mobilizācija, ka mēs esam gatavi aizsargāties, nevis bēgt projām, sajūtot briesmas.
– Molotovs savulaik sacīja, ka PSRS neokupēja Somiju, jo nevarēja atļauties tādu “brūci” savā organismā. Ar to viņš domāja tieši šo somu pretošanās noskaņojumu.
– Krievijas propagandas galvenais motīvs ir Latvija kā “neizdevusies valsts”. Viņi mēģina uztvert sabiedrības noskaņojumu – aha, tie nav pārliecināti par sevi, daudzi brauc meklēt darbu uz Eiropu, nu tad pieliesim eļļu ugunij… Bet, ja Krievija justu latviešu iekšējo pretestību, šāda taktika vairs nestrādātu. Piemēram, Krievijai ir pašai sava iekšējā brūce – Čečenija. Tur var darīt, ko grib, bet tā nesadzīst. Tas, ka tagad Putins ir tik liels draugs Kadirovam, tikai pierāda, cik ļoti viņš baidās no tādām brūcēm. Un tā turpinās pūžņot – nebūs vairs pie varas Putins, nebūs darījuma ar Kadirovu, un atkal būs saspīlējums. No Latvijas ziņai vajadzētu būt tādai – mēs esam miermīlīgi, esam gatavi uz sadarbību, bet, ja jūs te nāksiet, tad brūce būs tik nepatīkama, ka jūs nezināsiet, kā no tās tikt vaļā.
– Vai mūsu vara strādā šajā virzienā? Tīri praktiski – vai katrā novadā ir izveidota zemessardzes rota?
– Tā 1940. gada trauma, ko es pieminēju, ir visos līmeņos, arī politiskajā. Mums sola papildu līdzekļus aizsardzībai, bet jau ir šaubas par to izlietojumu.
