– Tad iznāk, ka vienīgais drosmīgais, kam nevajadzēja šo “garantijas vēstuli”, lai piekristu kandidēt, ir Mārtiņš Bondars. 5
– Ja partijas uzrunā kādu bezpartijisku kandidātu “no malas”, viņa domu gājiens droši vien ir apmēram tāds: “Es piekritīšu, un mani tūlīt nomētās ar dubļiem.” Viņam nav vēlēšanās iesaistīties šajā procesā, ja viņš nevar būt drošs par iznākumu. Savukārt cilvēkam, kurš jau ir politikā iekšā, par to nav vairs jābaidās, viņš to ir piedzīvojis. Tieši pretēji – tā ir laba iespēja celt savu popularitāti, uzrunāt vēlētājus. Tā ir Bondara gadījumā.
– Jūs domājat, ka opozīcijas izvirzītam kandidātam nav izredžu?
– Es domāju, ka izredžu nav tiem kandidātiem, kuri baidās iznākt priekšā.
– Ja atceramies iepriekšējās prezidenta vēlēšanas, Andris Bērziņš bija vienīgais, kas nenobijās un arī tika ievēlēts, pārspējot Valdi Zatleru.
– Visu cieņu Bērziņa kungam, tomēr viņa izvirzīšanas un ievēlēšanas process bija stipri ačgārns. Viņu neizvirzīja partija, viņš faktiski izvirzīja pats sevi. Bet tie, kas balsoja par viņu, pat negribēja to atklāti atzīt. Viņi paslēpās aiz aizklātā balsojuma – es domāju, “Saskaņu”.
– Cik liela ir iespēja, ka prezidenta vēlēšanām varētu sekot arī valdības maiņa? Neaizmirsīsim, ka prezidents var rosināt arī Saeimas atlaišanu, ja tā, piemēram, nepilda solījumus. Nupat Ministru prezidente Straujuma pateica, ka neplāno samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli – to neesot solījusi viņas valdība, bet iepriekšējā. Lai gan kurš tad cits to vadīja, ja ne “Vienotība”? Un tad vēl mums katru dienu stāsta – neko nevar izdarīt, jo Krievijā ir Putins un Ukrainā ir karš… Tas tagad noder par attaisnojumu visam.
– Jā, valdības vadītājas paziņojums par ienākuma nodokli bija politiski cinisks. Interesanti, ka sabiedriskā televīzija šo faktu saudzīgi apgāja. Runājot par Straujumu kā premjeri, es piekrītu, ka liela nozīme ir tam, ko jūs jau iepriekš teicāt – cik saderīgs pāris ir prezidents un valdības vadītājs. Pāris var viens otru gremdēt vai celt. Ja prezidents ir ar stingru mugurkaulu un runā skaidru valodu, arī premjeram nākas ievērot šo stilu, pretējā gadījumā viņš zaudēs savu ietekmi kā viens no varas avotiem. Ja premjers pēkšņi kļūst izteikti spilgtāks, tad atkal prezidentam nav ērta situācija un viņam kaut kas jāmaina. Abas amatpersonas viena otru līdzsvaro, taču šobrīd šis efekts drīzāk ir ar “mīnusa” zīmi. Prezidentam ne pārāk patīk runāt, un arī premjere ir diezgan izvairīga un neskaidra savos izteikumos. Viņi abi izvairās no asiem stūriem.
