“51 balss, un nekas cits neinteresē”. Saruna ar politologu Filipu Rajevski 5
Par gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām un citām politiskajām norisēm ar politologu Filipu Rajevski sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Politiķi solījuši, ka nākamā Valsts prezidenta ievēlēšanu apspriedīs ar sabiedrību. Bet kas tad tiek apspriests? Pagaidām tikai tas, ka prezidentam labi jāizskatās, jāmāk runāt, jāprot angļu valoda… Vai šobrīd vairāk nevajadzētu runāt par veicamajiem darbiem? Un ne vien par prezidentu, bet arī par valdību un nākamo premjeru! Kāds būs šis pāris – prezidents un premjers? Ko no tā varam sagaidīt? Vai sabiedrība šo izvēli var ietekmēt, un vai tā vispār vēlas kādas pārmaiņas?
– Ja runājam par sabiedrības iespēju ietekmēt parlamenta lēmumus, tad to nevajadzētu novērtēt par zemu. Lai gan pieņemts iedomāties, ka deputāti sēž tādā kā “zelta krātiņā” Vecrīgā un nedzird neko, kas notiek apkārt, šī saskarsme tomēr ir daudz ciešāka. Politiķi diezgan rūpīgi cenšas uztvert signālus, kas nāk no sabiedrības, lai piekārtotu tiem savas vēlmes. Savulaik sanāca tāds kuriozs, ka Saeimas partijas ļoti vēlējās pirms Satversmē noteiktā laika ievēlēt Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenti uz otru termiņu, jo sabiedrībā viņai bija ļoti liels atbalsts. Politiķi gribēja uzskatāmi nodemonstrēt, ka viņi to ir sajutuši. Problēma ir tā, ka prezidenta ievēlēšanas process parlamentā ir kļuvis stipri mehānisks – kandidātam vienkārši jāsavāc 51 balss, un viņš ir amatā. To pat īsti vairs nevar saukt par “vēlēšanu procesu”, kad kandidātus izvirza, apspriež, notiek debates. Nē, viss ir kļuvis tā sausi – tikai skaita, kuram pietiks balsu, kuram ne. Un kā šādā situācijā diskutēt par veicamajiem darbiem, ja nav no kā tos prasīt? Partijas kandidātu vietā nerunās. Bet kandidātus šobrīd neinteresē nekas cits, tikai tas, vai viņi dabūs vajadzīgo 51 balsi, jo bez tā vispār nav vērts iesaistīties. Pārsteigumi sākas vēlāk, kad Valsts prezidents pēkšņi vairs neklausa tos, kas viņu izvirzījuši “zoodārzā”. Nonākot amatā, prezidents paliek viens ar sevi, viņš atsvešinās no tiem, kas viņu izvirzīja un ievēlēja. Viņam nav publiskās politikas pieredzes, jo pirms prezidenta vēlēšanām tā nebija nepieciešama – pat debates īsti nenotika. Un tad mēs katru 18. novembri zemapziņā gaidām, vai prezidents nepārteiksies.
– Bet kam to pārmest? Koalīcija neizrāda ne mazāko vēlmi rīkot debates. Tā nemaz negrib vairākus kandidātus.
– Koalīcija varbūt negrib, bet mediji prasa. Kā žurnālisti “spiež” Andri Bērziņu – pasaki, kandidēsi vai ne…
– Bērziņam nav iedota “garantijas vēstule”.
– Jā, jo viņš turas pie tās pašas mehāniskās pieejas – 51 balss. Viņš nav pārliecināts par sabiedrības atbalstu, jo pretējā gadījumā “garantijas vēstule” nebūtu vajadzīga.
