50.gados dzimušie aiziet, 90.gados dzimušo nepietiek. Kas notiek darba tirgū? 1
Gados vecāki cilvēki jau kopš 90. gadu sākuma Latvijas darba tirgū bijuši pabērnu lomā, jo daudziem darba devējiem bija aizspriedumi pret pirmspensijas vecuma darbiniekiem, tādēļ jauna darba atrašana vecumā virs 50 gadiem dažkārt šķita gluži kā neiespējamā misija. Taču pēdējā laikā vērojamās demogrāfiskās pārmaiņas un darbaspēka deficīts licis pārskatīt šo attieksmi, tādēļ arvien vairāk uzņēmumu novērtē senioru pieredzi un zināšanas.
Lidija Dzene pagājušonedēļ nosvinēja 74. dzimšanas dienu, taču viņa vēl nebūt nedomā pievērsties nesteidzīgam pensionāres dzīves ritmam, kurā galvenais akcents būtu TV vērošana vai mazbērnu auklēšana. Lidija lepojas, ka darba gaitas uzsākusi jau 18 gadu vecumā un tuvākajā laikā nedomā pārtraukt. Pensijā viņa varēja aiziet jau 55 gadu vecumā, jo savulaik strādāja Zemessardzē un kārtoja Nacionālo bruņoto spēku finanses, no dienesta atvaļinājusies kapteines rangā. Pēc tam strādāja par grāmatvedi, bet 2017. gadā uzzināja, ka “Norvik banka” plāno uzsākt senioru nodarbinātības programmu. Lidija nolēma pieteikties un tika pieņemta darbā. “Datora lietošanas prasmes man bija, arī komunikācija ar cilvēkiem nesagādā problēmas. Tā es nokļuvu bankā, un varu teikt, ka ar savu darbu esmu ļoti apmierināta,” stāsta Dzene, kas kļuvusi par “PNB Bankas” (pirms dažiem mēnešiem “Norvik banka” mainīja nosaukumu) senioru nodarbinātības programmas vadītāju.
Jauno cilvēku zeme
Banku nozare ir viena no jomām, kur Latvijā ierasts redzēt strādājam galvenokārt gados jaunus cilvēkus, tādēļ uz darbiniekiem, kas ir krietni tuvāk pensijas, nevis vidusskolas absolvēšanas vecumam, dažkārt skatījās kā uz dinozauriem. Līdzīga attieksme bijusi arī citās jomās, kur pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un kapitālisma sistēmas ieviešanas ļaudis, kas izglītību un darba pieredzi bija ieguvuši padomju laikā, zaudēja konkurences cīņā ar jaunākām paaudzēm, kas straujāk spēja pielāgoties pārmaiņām.
“Vecākiem cilvēkiem darba tirgū visā pēcpadomju laikā tiešām ir klājies salīdzinoši grūti. Straujās pārmaiņas, kas notika 90. gadu sākumā, padarīja viņu zināšanas un iemaņas mazāk vērtīgas tirgū, bet viņu domāšanas veids un ieradumi daudzu darba devēju acīs kļuva pat par mīnusu. Tajā laikā gan daudzi uzņēmumu īpašnieki, gan vadītāji bija ļoti jauni cilvēki, kuri priekšroku deva darbiniekiem, kuru domāšana un vērtības ir līdzīgas viņējām. Kopš tā brīža ir pagājis daudz laika, pirmie tirgus ekonomikas aizmetņi sāka veidoties jau pirms 30 gadiem, taču šo notikumu atspulgs joprojām ir redzams,” secina “Luminor Bank” ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš norāda, ka Latvijā augstākais labklājības līmenis ir mājsaimniecībām, kuru galvenajam pelnītājam ir 35 līdz 44 gadi, savukārt Rietumeiropā cilvēki lielāko algu un labklājības līmeni sasniedz krietni vēlāk. “Mēs joprojām esam jaunu cilvēku zeme, lai arī pašu jauniešu kļuvis krietni mazāk.”
Pārvarēt aizspriedumus
Tomēr pēdējā laikā darba tirgū parādās arī citas, vecākiem cilvēkiem draudzīgākas tendences, un viens no iemesliem ir tieši demogrāfiskās pārmaiņas. Šobrīd no darba tirgus aiziet pēckara laikā un 50. gados dzimusī paaudze, kas ir salīdzinoši daudzskaitlīga, bet viņu vietā būtu jānāk 90. gados dzimušo jauniešu paaudzei. Taču, kā zināms, dzimstības līmenis 90. gados strauji kritās, tādēļ šo jauniešu šobrīd ir daudz mazāk, nekā vajadzētu, turklāt liela daļa devusi priekšroku naudas pelnīšanai ārzemēs. Latvijā arvien vairāk jūtams darbaspēka deficīts, kas darba devējiem liek pārskatīt attieksmi pret gados vecākiem darbiniekiem. “Latvijā gandrīz visā pēcpadomju laikā bija liels darbaspēka pārpalikums, bet šis laiks strauji tuvojas beigām. Agrāk tiem, kuri pēc visiem parametriem neatbilda darba devēja vēlamā darbinieka tēlam, klājās diezgan grūti, bet šobrīd darbaspēka pārpalikums strauji sarūk, Rīgas reģionā un vēl dažos sekmīgākajos attīstības centros var runāt par pilnu nodarbinātību. Tādēļ uzlabojas to cilvēku stāvoklis, kuriem iepriekš bija grūtības atrast darba vietu. Darba devēji ir spiesti pārvarēt aizspriedumus, vairāk ieguldīt darbinieku attīstībā,” spriež Strautiņš.
Tam piekrīt arī demogrāfs Ilmārs Mežs: “Darba devējiem nāksies saprast, ka arī seniori ir tikpat noderīgi vai pat noderīgāki darbinieki. Viņi būs spiesti izskatīt visas opcijas un nenoraidīt cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk pasē ierakstītais dzimšanas gads.” Pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki ir līdz šim nenovērtēts resurss, kuru aktīvāka iesaistīšana darba tirgū samazinātu nepieciešamību ievest darbarokas no ārvalstīm. Turklāt jāņem vērā, ka ir mainījies arī gados vecāko darbinieku sastāvs, jo cilvēki, kam Latvijas neatkarības atjaunošanas brīdī bija 20–30 gadu, tagad jau paši tuvojas pirmspensijas vecumam, viss viņu darba mūžs ir aizvadīts kapitālisma, nevis padomju plānveida ekonomikas sistēmā.
Vecums nav noteicošais
To, ka darba devēji vairs nevar atļauties izbrāķēt gados vecākus darbiniekus, apliecina arī Latvijas Pensionāru federācijas mājaslapā atrodamā sadaļa ar darba piedāvājumiem senioriem: aicina darbā gan apkopējas un “Narvesen” pārdevējas, gan celtniekus, galdniekus un apsardzes darbiniekus. Apsardzes uzņēmuma “GRIFS AG” valdes loceklis Ainars Bundulis apstiprina, ka iespējas atrast darbu ir arī gados vecākiem cilvēkiem. “Mēs raugāmies, vai cilvēks ir spējīgs pildīt savus darba pienākumus, bet viņa vecums šajā ziņā nav noteicošais. Ja cilvēks ir rūpējies par savu veselību un ķermeņa uzturēšanu formā, tad nav nekādu problēmu darīt šo darbu arī cienījamā vecumā.” Vai pensijas vecuma apsargs tiešām būs spējīgs operatīvi rīkoties visās situācijās, piemēram, izskriet pakaļ zaglim? “Apsarga darbs nav tikai zagļu ķeršana, viņš var pildīt ļoti dažādus uzdevumus, piemēram, pievērst uzmanību un preventīvi novērst noziegumus. Ja potenciālais zaglis redz, ka apsardze viņu vēro, tad, visticamāk, neuzdrošināsies neko iesākt,” stāsta Bundulis, “apsarga darbā noteikti ir iespējams nostrādāt arī līdz pensijai.”
Ilmārs Mežs atzīst, ka vienmēr būs arī cilvēki, kas pirmspensijas vecumā vairs nevarēs strādāt sliktā veselības stāvokļa dēļ. “Taču tas nav atkarīgs tikai no vecuma, arī jauniešu vidū ir tādi, kam veselības stāvoklis samazina iespējas pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū.” Tāpat nav noslēpums, ka arī garīgā darba veicējiem ar gadiem samazinās spēja apgūt jaunas iemaņas, pielāgoties jaunām tehnoloģijām un risinājumiem. “Darba devēji dažkārt atsaka vecākiem cilvēkiem ne jau gadu skaita dēļ, bet gan tādēļ, ka noteiktā vecumā cilvēks vairs nevar izpildīt konkrēto darbu. Darba devējs nav sociālais dienests, kura primārais uzdevums būtu palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem,” secina ekonomiste Raita Karnīte.
Finansiālais stimuls
“PNB Bankas” senioru nodarbinātības programmas vadītāja Lidija Dzene gan uzskata, ka arī seniori lieliski var tikt galā ar interneta un citu moderno tehnoloģiju apgūšanu. Bankā šobrīd strādā 12 seniori, kuru uzdevums ir konsultēt savus vienaudžus un palīdzēt apgūt bankas pakalpojumu lietošanu. “Dažkārt cilvēks atnāk un apmulst jau pie rindas numura izņemšanas mašīnas, jo nesaprot, kādā pakalpojumu grupā ir viņa vajadzība. Tad nu konsultanti cenšas palīdzēt, un esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes no klientiem, ka mūsu banka ir senioriem draudzīga.” “PNB bankas” komunikācijas vadītāja Vineta Vilistere-Lāce vēsta, ka senioru konsultantiem ir iespēja pašiem izvēlēties sev vēlamo slodzi, kā arī darba grafiku, jo banka apzinās, ka vecumā darbinieku veselība mēdz pieklibot, kā arī zināms laiks jāvelta sev, arī bērniem un mazbērniem. Statistika rāda, ka arī citos uzņēmumos seniori biežāk izvēlas strādāt nepilna laika darbu, turklāt tā ir brīvprātīga izvēle, nevis tāpēc, ka nevarētu atrast pilna laika darbu.
Pagājušogad pēc “Norvik bankas” pasūtījuma veiktā aptauja rāda, ka vairāk nekā 70% senioru vecumā pēc 63 gadiem būtu ieinteresēti strādāt algotu darbu. Viņu galvenā motivācija ir vēlme papildus nopelnīt, kā arī būt cilvēkos un socializēties. Savukārt galvenie argumenti pret strādāšanu pensijas vecumā ir veselības problēmas un vēlme izbaudīt godam nopelnīto atpūtu.
Pēc demogrāfa Ilmāra Meža domām, finansiālais stimuls ir būtisks arguments, kas pensionāriem liek meklēt iespējas kaut ko papildus nopelnīt. “Tagad mēs ar skaudību varam noskatīties uz bagāto valstu pensionāriem, kas brauc atpūsties uz Latviju. Bet jāsaprot, ka ar “pliku pensiju” šādu dzīves līmeni ir grūti nodrošināt, tādēļ ir svarīgi strādāt pēc iespējas ilgāk. Domāju, ka nākotnē arī mūsu senioriem būs lielākas iespējas aktīvi darboties un paaugstināt savu dzīves līmeni.”
Seniori uz skolu
Statistika rāda, ka visbiežāk iespēju strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas izmanto cilvēki ar augstāko izglītību. Parasti viņiem ir arī augstāks atalgojums, kas ir papildu arguments, lai pēc iespējas ilgāk pagarinātu darba gaitas. Taču mācīties un apgūt jaunas zināšanas nekad nav par vēlu. To apliecina arī senioru skolu kustība, kas Latvijā sākusi uzņemt apgriezienus. Senioru skola jau vairākus gadus darbojas Krāslavā, bet janvāra sākumā tā tika atvērta Kuldīgā. “Vakar bija atbraukuši ciemos cilvēki no Aglonas, kas prāto par šādas skolas izveidošanu, interese par senioru apmācību ir arī Ropažos un citos novados,” stāsta Krāslavas senioru skolas dibinātājs Raimonds Lazda. Senioru skolā ir iespējams noklausīties dažādus kursus, iegūt jaunas zināšanas, ko pensionāri varēs lietot arī ikdienā. Ar kursu rīkošanu Lazda centies izkliedēt stereotipus, ka pensionāri interesējas tikai par sava mazdārziņa un kapu kopšanu. “Sākumā šķita, ka Latgalē nebūs pieprasījuma pēc senioru izglītošanas, taču ar katru gadu interese palielinās, uz nodarbībām nāk arvien vairāk cilvēku. Uzskatu, ka mēs ar šīm aktivitātēm ietaupām Veselības ministrijas budžeta līdzekļus, jo senioriem parādās dzīvesprieks, uzlabojas viņu veselība. Jāsaprot, ka Latvijā palielinās ne tikai pensijas vecums, bet arī cilvēku mūža ilgums, tādēļ jādomā, kā šo laiku izmantot lietderīgi.”
Jāstrādā līdz 75 gadiem?
Tuvāko gadu laikā pensionēšanās vecums Latvijā tiks palielināts līdz 65 gadiem, vairākās Eiropas valstīs tas būs jau 67 gadi, bet skaidrs, ka tā nebūt nav galējā robeža, jo nākotnē daudziem nāksies strādāt vismaz līdz 70 gadiem. Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš ar saviem izteikumiem nereti pamanījies nokaitināt pensionārus, paudis viedokli, ka pensionēšanās vecumu vajadzētu palielināt pat līdz 75 gadiem. “Ja cilvēki dzīvo arvien ilgāk un vēlas saņemt normālu pensiju, tad grūti cerēt, ka pēc 30–40 gadus ilga darba mūža viņiem vēl 20–30 gadus tiks maksāta pensija. Ilgtermiņā šāda sistēma nav dzīvotspējīga. Tādēļ pensijas vecuma paaugstināšana ir neizbēgama. Skaidrs, ka manas paaudzes cilvēki, kam šobrīd ir ap 50 gadiem, vēl nepieredzēs pensijas vecuma paaugstināšanu līdz 75 gadiem, bet jaunākiem cilvēkiem nāksies pierast pie šīs domas.”
Rungainis norāda, ka mūsdienās vairums cilvēku vairs nestrādā fiziski smagu darbu, tehnoloģijas arvien vairāk atvieglo dažādu uzdevumu veikšanu, tādēļ nav nekas neiespējams strādāt arī 75 gadu vecumā. “Protams, šādā vecumā cilvēks nestrādās pie virpas vai konveijera, bet viņš var nodot tālāk savu pieredzi un zināšanas, strādāt uzņēmuma vadībā vai pildīt aprūpes pienākumus. Sabiedrībā ir daudz dažādu lomu, ko iespējams pildīt ikvienā vecumā.”
Arī demogrāfs Ilmārs Mežs nedomā, ka darba mūža pagarināšanās jāuzskata par negatīvu tendenci. “Daudzi seniori priecājas par iespēju strādāt, maksāt nodokļus un sniegt pienesumu sabiedrībai. Jo ilgāk cilvēks atrodas darba apritē, jo vairāk viņš jūtas noderīgs. Sabiedrība kopumā no tā būs tikai ieguvēja.”
