Trešais mīts: vienīgais bērns – diktators 0
Kad priekš visiem tuvajiem vienīgais bērns ir kā saules stariņš – tu un tikai tu, grūti izvairīties no sajūtas, ka visa pasaule griežas vien ap tavu personību. Daudzi uzskata, ka tieksme komandēt un pat valdīt pār citiem šādus vienīgos bērnus pavada visu dzīvi.
Patiesībā: šiem bērniem patiešām piemīt “sava” telpa dažādās jomās (teritorija, rotaļlietas, vecāku uzmanība), taču ir arī “otra medaļas” puse: bērnam nav nepieciešams aizstāvēt savas tiesības, strīdēties ar brāļiem un māsās, un, protams, komandēt. Vienlaikus ģimenēs ar vairākiem bērniem parādās “priekšnieki”, kuri dominē pār vājākajiem (morāli vai pat fiziski) brāļiem un māsām. Vienīgajam bērnam šādas nepieciešamības nepastāv.
Ceturtais mīts: pārmērīga atkarība no vecākiem
Daudzi pieļauj, ka vienīgie bērni ne tikai ir cieši saistīti ar vecākiem, bet burtiski nav spējīgi bez viņiem iztikt ne soli. Viņi pierod, ka vecāki pie pirmās nepieciešamības atsteigsies palīdzēt un atrisinās visas problēmas bērnu vietā.
Patiesībā: tieši tāpat kā visos iepriekšējos mītos, problēma slēpjas ne jau bērnu skaitā, bet audzināšanas kvalitātē. Atkarība no vecākiem rodas tur, kur neprot pareizi izveidot attiecības ģimenē.
Fakts, ka vienīgais bērns ģimenē vairāk laika pavada kopā ar pieaugušajiem, starp citu, tieši otrādu, noved pie tā, ka viņš ātrāk attīstās un vairāk zina, bet ieradums spēlēties vienatnē ļoti labvēlīgi ietekmē bērna patstāvības veidošanos. Turklāt mazulis jūt savu vecāku mīlestību, kas uz visu dzīvi viņam radīs pašpārliecinātību par saviem spēkiem.
Piektais mīts: līdera īpašību trūkums
Bērns, kurš audzis bez brāļu un māsu kompānijas, izdomā sev iedomu draugus, tādēļ reālajā dzīvē viņam nepavisam nav viegli izveidot attiecības ar saviem vienaudžiem, vēl jo vairāk – kļūt par līderi.
Patiesībā: vienīgajiem bērniem ir visai lielas iespējas kļūt par līderiem. Tā kā viņiem līdz tam ir trūkusi saskarsme ar vienaudžiem, viņi var būt daudz komunikablāki, aktīvāki, lai izrautos citu bērnu vidū par līderiem.
Kāds bērns izaugs, tas ir atkarīgs gan no viņa rakstura īpašībām, gan audzināšanas. Brāļu un māsu esamība tikai rada fonu, uz kura vai nu uzplaukst vai tieši otrādi – kaitē tam, kas ielikts no dabas bērna personībā.
