5 mīti par introvertiem un ekstravertiem cilvēkiem 16
Autors: Annika Niedrīte, AS “Latvijas Mediji”
Uz jautājumu, kā introverti atšķiras no ekstravertiem, vairākums bez vilcināšanās atbildēs, ka pirmie ir noslēgti un nesabiedriski, savukārt otrie ir draudzīgi un sabiedriski. Taču psihologi apgalvo, ka tā nav pilnīga taisnība.
Kļūdainais viedoklis iesakņojies galvenokārt tāpēc, ka mēs pilnībā neizprotam atšķirību starp introversiju un ekstraversiju. Pienācis laiks kliedēt ilgstošos mītus.
Mīts Nr.1. Introverti papildina enerģijas rezerves, iedziļinoties domās, sajūtās un emocijās, ekstraverti smeļas spēku jebkurā sociālajā mijiedarbībā
Fakts.Gan vieni, gan otri gūst gandarījumu no komunikācijas, taču daudz kas atkarīgs no tās intensitātes un ilguma.
Daudzi cilvēki domā, ka introverti pēc dabas ir vientuļnieki.
Taču viņi mēdz būt cilvēkos ne retāk kā ekstraverti. Arī viņiem patīk aizraujošas sarunas labā kompānijā. Gan vieni, gan otri jūtas pacilāti, komunicējot ar tiem, kuri domā un jūt līdzīgi.
Vēl viens izplatīts nepareizs priekšstats ir aprakstīt ekstravertus kā runīgākus un pārliecinošākus sarunu biedrus. Daļēji tā ir taisnība. Tomēr pētnieki uzskata, ka neatkarīgi no personības veida cilvēki izjūt enerģijas pieplūdumu, ja viens otra sabiedrībā jūtas labi.Pavērojiet introvertus un pārliecinieties, ka tie burtiski iemirdzas, kad atrodas savā elementā.
Kāda ir atšķirība? Introverti ātrāk nogurst no garām trokšņainām ballītēm un pasākumiem, kuros piedalās daudz cilvēku. Viņiem periodiski jāpaliek vienatnē, lai “uzlādētos”. Tā paša iemesla dēļ ekstraverti meklē asas izjūtas – piemēram, aizraujas ar izpletņlēkšanu.
Mīts Nr.2. Ekstraverti ir labāki vadītāji un līderi nekā introverti
Fakts. Gan vieni, gan otri spēj parādīt līdera spējas.
Saskaņā ar dažiem pētījumiem lielākā daļa vadītāju uzskata sevi par ekstravertiem. Ievērojama daļa uzņēmumu īpašnieku un direktoru ņem vērā tieksmi uz introversiju, izvēloties kandidātus vadošajiem amatiem. Gandrīz visi ekstraversiju uzskata par vadītāja priekšrocību. Vai tas tiešām tā ir?
Līdera spējas nozīmē prasmi deleģēt pienākumus padotajiem, aktīvu mijiedarbību ar cilvēkiem un biežu publisku uzstāšanos. Tas nepavisam nelīdzinās introvertiem, vai ne? Tāpēc vairums cilvēku ir pārliecināti, ka ekstraverti sava sabiedriskuma dēļ kļūst par veiksmīgiem vadītājiem.
Neskatoties uz to, veiksmīgi darbojas arī introverti, kuriem uzticēts vadošs amats.
Viņi tiek galā ar atbildīgo amatu, jo novērtē iniciatīvu, ņem vērā dažādus viedokļus, uzmanīgi klausās padotajos un pastāvīgi pilnveido darba metodes.
Ekstraverti nav veltīgi iecelti vadošos amatos. Īpaši nozarēs, kas orientējas uz plašu auditoriju – piemēram, šovbiznesā. Viņiem patiešām izdodas uzmundrināt darbiniekus, kuri gaida norādījumus no augšas. Viņiem ir pietiekami daudz entuziasma un neatlaidības, lai iedegtu vēlmi realizēt savu potenciālu visinertākajos indivīdos.
Abu veidu personības var būt lieliski vadītāji – jautājums ir tikai par komandu. Ekstraverts vadītājs spēj maksimāli izmantot pasīvos darbiniekus. Introvertam priekšniekam nav līdzvērtīgu darbā ar aktīviem cilvēkiem. Lai izvēlētos pareizo priekšnieku, jāvēro darbinieku uzvedība.
Mīts Nr.3. Ekstraverti ir nepārspējami oratori
Fakts. Oratora spējas ir dāvana, kas nav tieši saistīta ar personības tipu.
Jau sen ir iesakņojies stereotips, ka introverti paniski baidās no publiskas uzstāšanās. Nez kāpēc esam pārliecināti, ka viņi ir ļoti kautrīgi un lielas auditorijas priekšā apjūk. Turpretī ekstraverti dzimušikā lieliski oratori.
Vairums cilvēku nezina, ka bailes no publiskas uzstāšanās nekādā veidā nav saistītas ar personības tipu. Bailes izraisa pavisam citi iemesli – piemēram, zāle noskaņota naidīgi, slikta sagatavošanās un pārliecības trūkumspar sevi. Varbūtība, ka introverts teiks izcilu runu, ir tāda pati kā ekstravertam.
Oratora dotības ir dāvana vai talants, kas nav atkarīgs no rakstura.
Lai veiksmīgi uzstātos, tikai jāapkopo domas un jānomierinās, un tas ir ikviena varā, kurš pārliecināts, ka viņa informācija auditorijai noderēs.
Mīts Nr.4. Introvertiem ir labāk attīstīts intelekts, viņi ir radošāki, un kopumā viņi ir apdāvinātāki nekā ekstraverti
Fakts. Gan vieni, gan otri var parādīt izcilas garīgās un radošās spējas.
Kā jau minēts, viņi “uzplaukst” dažādos apstākļos. Pieņemts uzskatīt, ka vienus iedvesmo dzīvīga atmosfēra, bet otrie vēlas, lai viņus liktu mierā.
Introvertiem patiešām nepatīk iesaistīties trokšņainās grupu diskusijās. Daudzi no viņiem atzīst, ka domāt ir labāk vientulībā un klusumā. Pēc individuālas prāta vētras viņi labprāt dalās savās idejās ar komandu. Vai tas nozīmē, ka introversija noteikti norāda uz augstu intelekta un radošuma līmeni?
Protams, ka nē. Garīgās un radošās spējas nav saistītas ar personības tipu. Šeit lomu spēlē pilnīgi citi faktori: ģenētika, vide, izglītība un talants. Daudziem ekstravertiem ir ne mazāk attīstīts intelekts un radošums kā introvertiem. Tātad attiecība ir vienāda.
Gudrie ekstraverti no viedajiem introvertiem atšķiras tikai ar savu domāšanas veidu. Ekstraverti vislabāk “atveras” atklāti dinamiskā vidē. Tāpēc viņi ir lieliski grupu diskusijās. Viņi burtiski absorbē visas izteiktās idejas, uzreiz apstrādā ienākošos datus un sniedz gatavus secinājumus kolēģiem. Lai izdarītu to pašu, introvertiem ir nepieciešama pilnīga koncentrēšanās un miers.
Var droši apgalvot, ka starp lielajiem domātājiem ir abu personības veidu pārstāvji. Atšķirība ir tajā, kā viņi strādā ar informāciju un ģenerē idejas.
Mīts Nr.5. Introvertiem ir smags raksturs, savukārt ekstravertiem ir izteikti pozitīvs raksturs
Fakts. Introvertiem ir daudz brīnišķīgu īpašību, taču ne visi spēj tās saskatīt.
Kādas tik etiķetes netiek piekārtas nabaga introvertiem: drūms, nomākts, depresīvs, nesabiedrisks, vientuļnieks. Tēls veidojas diezgan drūms.
Pirmkārt, šīs kļūdas pamatā ir fakts, ka viņi mīl vientulību un smeļas no tās enerģiju.
Līdzīgi secinājumi saistīti arī ar to, ka ekstraverti, kas papildina savus dzīves resursus, izmantojot aktīvu komunikāciju, jūtas slikti, ja pavada mazāk laika cilvēku vidū.
Patiešām, ekstraverti ilgstoši nevar palikt vieni un sākskumt. Tā kā vienatnē viņi jūtas skumji un slimi, viņi “pieraksta” savu pieredzi introvertiem un domā, ka viņi jūtas tāpat – pilnīgi nelaimīgi, taču tā nav taisnība.
Lielākā daļa ekstravertu nenojauš, ka klusa, noslēgta vieta ir introvertam tā labākā. Viņi ir laimīgi cilvēki, kuriem izklaide nemaz nav sveša. Introvertiem nav nekas pretī izklaidēties, viņi mīl ballītes, piedzīvojumus un jokus, viņi tikai to dara citādāk.
No otras puses, mēs esam pieraduši uztvert ekstravertus kā dzīvīgus un jautrus cilvēkus. Mums šķiet, ka depresīvs noskaņojums – tas nav par viņiem. Tāpēc mēs bieži dzirdam: “Viņš (a) ir tik atvērts un jautrs cilvēks. Kur radās depresija?!”Fakts ir tāds, ka ekstravertu vajadzība ilgstoši atrasties cilvēku vidū kļūdaini tiek interpretēta kā imunitāte pret depresiju.
Ļoti nedaudzi cilvēki saprot, ka depresīvs stāvoklis var piemeklēt ikvienu neatkarīgi no viņu personības tipa. Tāpat laimes līmeni neizmēra ar ekstraversiju vai introversiju. Balstoties uz mūsu pašu pieredzi un raksturu, mēs bieži nosakām, ka kāds ir laimīgs vai nelaimīgs.
Daudzi cilvēki domā, ka pasaulē ir vairāk ekstravertu. Tomēr tā nav: introverti veido apmēram pusi no cilvēces. Vienkārši dažreiz viņi uzvedas kā ekstraverti – kaut arī ne ilgi.
