5 lietas, par kurām visbiežāk nožēlo, atrodoties uz nāves sliekšņa 0
Jauni, veseli un spēkpilni cilvēki salīdzinoši reti izjūt nožēlu par kaut ko, kas ir vai, kas nav izdarīts, tas viss tādēļ, ka priekšā vēl daudz laika un dzīves – gan paspēs izlabot. Vai mūsu uzskati mainītos, ja tā nebūtu?
Daudzus gadus strādājot darbā, kurš ikdienā nenesa ne prieku, ne gandarījuma, amerikāniete Bronija Vea izlēmu mainīt savu dzīvi, viņa nosprauda sev mērķi – atrast darbu, kurš nevis vienkārši nes peļņu, bet arī atstāj paliekošas pēdas dvēselē. Rezultātā sieviete izvēlējās veltīt savu ikdienu darbam ar slimiem cilvēkiem, kuriem izveseļoties vairs nebija nekādu iespēju.
Katru dienu tiekoties un runājoties ar pacientiem, kuru dzīve praktiski ir nodzīvota, sievietei gadījās uzklausīt viņu stāstus un nelielus sižetus iz dzīves. Bronija ar saviem secinājumiem padalījās savā blogā, tur viņa aprakstīja savu pacientu viskvēlākās nožēlas. Reizēm der ieklausīties šādos, citu izteiktos, secinājumos, lai pēcāk pašiem nenāktos nožēlot.
Nožēloju to, ka nebiju pietiekami izlēmīgs, lai nodzīvotu dzīvi tā, kā es to gribu, nevis tā, kā to manā vietā gribēja citi
Tāda esot bijusi lielākā nožēla no to pacientu puses, kuriem drīzumā bija lemts nomirt. Apzinoties to, ka dzīve ir nodzīvota un, atskatoties atpakaļ uz paveikto, viņi redzēja, ka viņu sapņi un plāni tā arī palikuši sapņu un plānu statusā. Vairumam nebija izdevies īstenot pat pusi no tā, kas kādreiz bija plānots. Par iemeslu ir bijusi vēlme izpatikt tuviniekiem un draugiem, citreiz tas ir bijis arī banāls slinkums. Veselība cilvēkiem sniedz brīvību – diemžēl šī izpratne pie cilvēkiem nonāk tikai tad, kad jau ir par vēlu.
Nožēloju, ka pārāk daudz strādāju
Arī šī bijusi visai izplatīta nožēla no vīriešu pacientu puses, par kuriem Bronija rūpējās. Vīrieši atzinuši, ka iegremdēšanās ikdienas darbā esot bijis par iemeslu, kādēļ viņi nav redzējuši paaugamies savus bērnus, to, kā paši pamazām novecojuši un, kā netīšām zuduši kontakti ar kādreiz tuviem un labiem draugiem.
Līdzīgu nožēlu izteikušas arī atsevišķas sievietes. Lai gan, ņemot vērā to, ka Bronijas pacientes bija vecāka gada gājuma sievietes, šādu nožēlu no viņu puses nenācās dzirdēt bieži, jo kādreiz sievietes nestrādāja tik daudz, cik mūsdienās un viņām bija vairāk laika, ko veltīt saviem mīļajiem.
Nožēloju, ka nebiju pietiekoši drosmīgs, lai atzītos savās jūtāsNe mazums cilvēku ir slēpuši savas patiesās jūtas, lai tikai izdotos saglabāt draudzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā rezultātā cilvēki, paši sev nemanot, pārvērta savu dzīvi par viduvējību un tā arī nekļuva par tādām personībām, par kurām kādreiz cerēja kļūt.
