Romāns Meļņiks: Nākamais ārlietu ministrs – potenciāls Valsts prezidents vai kārtējais publiskas kritikas objekts?
31
Jaunā Vienotība šobrīd ir neapskaužamā situācijā – jāizvēlas pretendents ārlietu ministra amatam pēc tam, kad to ilgstoši ieņēmis tautā aizvien vairāk cienītais pašreizējais Valsts prezidents un pēc viņa – izšķērdības skandāla nomocītais iepriekšējais premjers. Kāds būs nākamais šī amata ieņēmējs? Tāds, ko nākotnē partija atkal varēs virzīt augstākam amatam, vai tāds, kam atkal ar kaunu būs amats jāpamet? Vai varbūt kārtējā pelēcība, kuru plašāka sabiedrība sejā nespēj atcerēties un kas faktiski vien kā statists nosēž dažādās sapulcēs visu savu amata pilnvaru laiku, piebalsojot citiem?
Vispār jāsaka, ka izteiktu līderu uz Latvijas politiskās skatuves ir arvien mazāk. Jo partijas to uztver kā riska faktoru – līderis gan piesaista atbalstītājus, gan ir labs mērķis konkurentu kritikai, arī nomelnošanas kampaņām. Situācijā, kad konkurenti ir skaļāki par atbalstītājiem, spilgtākās personības tiek pirmās nostumtas no politiskās skatuves. Un jo spilgtāka personība, jo lielāks troksnis pavada šo nostumšanu, kas, protams, nemaz nenāk par labu viņa pārstāvētās partijas reitingam.
Kādam vajadzētu būt nākamajam ārlietu ministram? Manuprāt, tādam, kas brīvi pārvalda vairākas valodas, ir kompetents starptautiskajā politikā un labi pārzina, respektē Latvijas nacionālās intereses, kā arī spēj nākt ar labām iniciatīvām gan mūsu pašu valdības sēdēs, gan sarunās ar ārvalstu kolēģiem un starptautiskās valstu organizācijās. Tātad kompetentam publiskam līderim, pat ja no partiju viedokļa tas šķistu riskanti.
Sekojot līdzi starptautiskajiem medijiem, var ātri ievērot, ka no mūsu politiskās vadības pēdējā laikā citēts pārsvarā tiek vien Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, bet valdībā vai Saeimā esošie starptautisko mediju uzmanību izpelnās vien īpašos gadījumos (piemēram, kad lēma par Krievijas graudu importa liegumu). Tikmēr Igaunijas vai Lietuvas prezidents, premjers, kāds no ministriem vai parlamentāriešiem ar publiski pausto izpelnās starptautisko mediju uzmanību teju vai katru dienu. Jā, šobrīd tas pārsvarā ir saistībā ar atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju, bet nav taču tā, ka mēs šajā jomā darītu mazāk – vienkārši nemanāmāk. Diemžēl.
Kāpēc līderība politikā ir tik svarīga? Pavisam īsa atbilde – jo tā vairāk var panākt. Politiskā līdera pausto plašāk tiražē mediji un publika interneta saziņā, līdera pausto vairāk respektē, viņam pieslejas atbalstītāji, tā beigu beigās viņš var ietekmēt politisko dienaskārtību. Ja līderu trūkst, lai ko panāktu, atliek iet garo birokrātisko ceļu ar iniciatīvu iesniegšanu un cerību, ka kāds tās kaut kad pamanīs, novērtēs un labākajā gadījumā palīdzēs virzīt līdz kopīgai izskatīšanai. Spilgtu tā piemēru pavisam nesen varējām redzēt Ministru prezidentes birokrātes stila atbildē ReTV žurnālistam Krišjānim Kļaviņam par mangāna rūdas vešanu Krievijai. Proti, ja Latvijā augstākajos amatos būtu izteikti līderi, tie vispirms vienotos ar kaimiņvalstu kolēģiem par kopīgu nostāju, paustu to publiski, aicinātu arī pārējos Ukrainas atbalstītājus pievienoties, dotu intervijas par konkrēto tēmu starptautiskajiem medijiem, tā faktiski nodrošinot vēlamā lēmuma pieņemšanu jau plašākā valstu lokā. Bet, ja līdera nav, tad premjere tik vien prot kā pamācīt žurnālistu par to, cik laikietilpīgas ir birokrātiskās procedūras…
Jebkurā gadījumā pirms tam, kad tiek izvizīts nākamais pretendents vai nu ārlietu ministra vai kādam citam amatam nākotnē, būtu vēlams, lai publiski būtu formulēti pretendenta izvēles kritēriji. Kaut kādi taču vienmēr ir, ja reiz partija no sava vai savu atbalstītāju vidus kādu izvēlas. Ja nepateiks pirms, visi jautāsim pēc izvirzīšanas un apstiprināšanas – kāpēc šis? Jums labāka tiešām nebija? Amats par nopelniem partijas priekšā kaut kad pagātnē? Par skaistām acīm un labu frizūru? Ar domu, ka tā aizvāksiet no cita amata, lai tur netraucē? Kāds cits variants? Lai pasaka! Ja neteiks, tas radīs vien vairāk minējumu, arī neglaimojošu. Arī ar to partijām jārēķinās.
