Uzšuj Latvijas karogu 2
Pēc pāris dienām, jau ejot aiz senās Romas imperatoru iecienītās Taragonas pilsētas, pusceļā man pretī nāk atkal krietna delegācija. Starp daudzajiem Katalonijas karogiem kāds vīrs ar lielu Latvijas karogu. Žuzeps, tā viņu sauc, vēlāk man izstāsta, ka nekur nav varējis nopirkt Latvijas karogu, tāpēc ar savu ģimeni internetā noskaidrojuši krāsas un proporcijas un to uzšuvuši paši. Viņš kopā ar mani iet arī nākamajā dienā. Atvadoties viņš man uzdāvina šo īpašo Latvijas karogu.
Tālāk notiek kaut kas man, latvietim, ļoti negaidīts un neraksturīgs. Kataloņi ļoti lepojas ar savu karogu un katrā izdevīgā brīdī to lepni nes. Latvieši, tostarp es, esam šajā ziņā daudz atturīgāki. Kad Žuzeps ar saviem biedriem ir atvadījies, mani tālāk pavada Alvars, katalonis, kurš vispār nerunā angliski. Viņš ir pieredzējis ceļotājs un liels Katalonijas patriots. Alvars lietišķi izvelk stingru spininga kātu, piestiprina Katalonijas karogu un iesprauž to savā mugursomā. Viņš ir gatavs ceļam. Tad paskatās uz mani un tikpat lietišķi izvelk vēl vienu spininga kātu un sniedz to man. Alvars zina, ka esmu savā somā noglabājis Latvijas karogu. Es piestiprinu karogu spininga kātam un esmu gatavs to nest. Visas nākamās dienas eju ar Latvijas karogu rokās. Šķiet, būšu uzstādījis pasaules rekordu Latvijas karoga nešanā – domāju, ka kopumā nogāju ar to rokās vismaz 300 kilometrus. Pusceļā, Barselonā, ir mana vienīgā brīvā diena. Esmu uzaicināts tikties Katalonijas parlamentā ar parlamenta prezidenti un neatkarības kustības līderi Karmi Forkadeļu. Līdz ar nelielu grāmatiņu par Latviju uzdāvinu viņai arī Žuzepa un viņa ģimenes šūto Latvijas karogu.
Tālākajā ceļā manās rokās plīvo no Latvijas līdzi paņemtais Latvijas karogs. Ar to rokās arī finišēju El Pertusas pilsētā. Pēdējie pieci kilometri ir jāiet gar samērā blīvas satiksmes ceļu. Vietējā pašvaldība ir sarūpējusi policijas eskortu, lai mums būtu drošāka iešana. Ceļa galā kopā ar mani pēdējos kilometrus iet Francesks Bīloks, kataloņu diriģents, aizrautīgs savas tautas patriots. 2013. gadā viņš bija pirmais Katalonijas ceļā. 21. aprīlī, mana ceļojuma noslēgumā, ar saviem kataloņu draugiem atkal sadodamies rokās. Tas nudien bija brīnumains patiesas brīvības un neatkarības sapņa ceļš. Vakarā Francesks, paņēmis rokās notis ar Mārtiņa Brauna mūziku, dzied “Saule, pērkons, Daugava”. Esam ziemeļu Katalonijas kalnos, aiz loga redzams slavenais Kanigū kalns. Franceskam uzticu savu Latvijas karogu. Tas glabājas pie viņa kā pirmais Katalonijas ceļā – Eiropas brīvības ceļā.
