Kataloņu sirsnība 2

18:30, 17. maijs 2016

Kokteilis Dzīvo

Otrā rītā mugursoma atkal plecos un dodos tālāk. Pēc apmēram 17 kilometriem iesoļoju Ampoļas pilsētā. Tur mani sagaida trīs braši vietējie neatkarības kustības pārstāvji un ceļotāji. Līst lietus. Nākošās četras stundas tas līst bez apstājas, bet mēs braši soļojam pa skaistiem klinšainiem Vidusjūras piekrastes ceļiem. Jo lietus stiprāk līst, jo mani kataloņu biedri vairāk smaida un jokojas. Tajā dienā kopumā esmu nogājis vairāk nekā četrdesmit trīs kilometrus. Pavisam vēlu vakarā viscaur izmirkuši ierodamies Amteļas de Maras pilsētā. Vietējā tūrisma birojā mūs ar aplausiem sagaida krietns pulciņš vietējo neatkarības kustības pārstāvju. Tajā brīdi vēl nezinu, ka kataloņi ir nolēmuši – tālāk katru dienu ar mani kopā ies kāda pavadītāju grupa. Dažkārt tie ir viens vai divi pavadoņi, dažkārt man ceļš pārvēršas par īstu gājienu, ar mani kopā iet reizēm pat vairāk nekā desmit cilvēku. Un tā līdz pat pašai pēdējai dienai. Katru dienu man ir iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem, dzirdēt viņu stāstus, pieredzi, atmiņas.

Reklāma

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Lasīt citas ziņas

Kataloņi ir ļoti priecīgi, ka Eiropā ir kādas tautas pārstāvis, kas šādā veidā izrāda viņiem atbalstu. Vairākas reizes viņu sirsnība mani noved burtiski līdz asarām. Ejot no nelielās Montrio pilsētas uz pasaulslavenā kataloņu arhitekta Antonio Gaudi dzimto pilsētu Riudomsu, ar diviem saviem pavadoņiem soļojam pa saules izkaltētu vientuļu lauku ceļu. Visapkārt tikai klusas zemnieku saimniecības un vīnogulāji. Pēkšņi pie apvāršņa pamanu plīvojam karogus. Tie nāk tieši mums pretī. Pēc brīža jau varu saredzēt – vairākus kilometrus no pilsētas mūs sagaidīt iznākuši apmēram desmit vienkāršie kataloņi: kāds vecāks vīrs ar Bernes aitu suni, mamma ar bērnu ratiņiem un vēl vairāki cilvēki. Gandrīz visiem rokās karogi. Satikšanās ir ārkārtīgi emocionāla. Mani pavadoņi atkal sastopas ar cilvēkiem, ar kuriem 2013. gadā kopā stāvējuši Katalonijas ceļā, sadevušies rokās.