Ozola atbalsta grupa 2
3. aprīļa vakarā ierados Barselonā un ar autobusu aizbraucu uz Katalonijas dienvidiem. Autobusā, pieslēdzoties internetam, pamanīju, ka mani draugi saziņas tīklā “WhatsApp” izveidojuši grupu “Ozols_support” (“Atbalsts Ozolam”). Tās dalībnieku skaits jau bija pārsniedzis simtu. Nākamo nedēļu laikā šajā grupā brīžam bija 200 – 300 dalībnieku, kuri savstarpēji apsprieda, koordinēja manu ceļojumu. Tikmēr svētdienas pusnaktī biju ieradies Alkanaras pilsētiņā, no kuras otrā rītā biju paredzējis sākt savu gājienu. Mani laipni sagaidīja viens no pirmajiem atbalstītājiem Francesks. Otrā rītā viņš mani aizveda uz ceļa sākumu, kas bija pāris kilometrus ārpus pilsētas. Ņemot vērā salīdzinoši dārgo mobilo internetu, to izslēdzu un tālab nezināju, kas notiek manā “WhatsApp” atbalsta grupā. Es zināju savu maršrutu un braši to uzsāku. Pirmie ceļa kilometri ātri aizveda līdz Vidusjūras krastam, un pats ceļojuma sākums atgādināja pastaigu pa brīnumskaistu bilžu grāmatas cienīgu ainavu: gluds, ērts ceļš gar gleznainu Vidusjūru vienā pusē un pavasara saules apspīdētiem kalniem otrā pusē.
Pirmās dienas pusē mani sagaida un ar savu pilsētu Sankarlosu de la Rupitu iepazīstina vēl viens brīvprātīgais – Alberts. Viņš mani sagaida jau pie pilsētas robežas un piedāvājas ar auto aizvest līdz pilsētas centram. Laipni paskaidroju, ka esmu paredzējis iet visu ceļu kājām. Alberts man parādīja ceļu līdz pilsētas centram, kur arī sarunājam tikties. Tur mums drīz pievienojas arī vietējie TV žurnālisti. Bet pirmās dienas gala pieturā – Ampostas pilsētā, kurai cauri vijas skaistā un gleznainā Ebras upe, mani sagaidīt iznācis krietns pulciņš ar vietējiem neatkarības kustības aktīvistiem.
Esmu priecīgs, ka viņus satieku, jo šajos cilvēkos ir skaidri sajūtams tas starojums, kas piemita mūsu atmodas laika garam. Tās pašas dzirkstošās acis, sapnis par savu valsti, par vecāku, vecvecāku lielāka un drosmīgāka sapņa drīzu piepildījumu. Kopīgi dodamies uz Ebras upes tiltu, pār kuru 2013. gadā vijās Katalonijas ceļš. Pamanu savādu rosību. Izrādās, ka tur ir sapulcējušies vairāku TV, radio un laikrakstu žurnālisti, pilsētas vadība. Un visi viņi gaida… jā, vienu latvieti, kurš iedomājies ar mugursomu plecos noiet Katalonijas ceļu. Pārvaru mulsumu un dodos uz šo improvizēto preses konferenci. Atklāti paskaidroju iemeslus, kādēļ esmu nolēmis iet šo ceļu, – Eiropas Savienībā ir daudzas valstis, tautas, kuras pie savas neatkarības ir tikušas, tieši balstoties uz nāciju pašnoteikšanās principu. Tostarp mēs, latvieši. Es ticu, ka kataloņiem tāpat kā norvēģiem, somiem, igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un citiem ir tiesības pašiem lemt savas zemes likteni. Pēdējais žurnālistu jautājums – cik daudz es zinu kataloņu valodu? Atzīstos, ka tikai pāris vārdus. Bet apsolos, ka katru dienu mācīšos vairāk un vairāk. Šo solījumu turu un ceļojuma beigās mans kataloņu vārdu krājums ir krietni pieaudzis. Kataloņiem, līdzīgi kā latviešiem, patīk cilvēki, kuri cenšas apgūt viņu valodu. Kataloņi tāpat kā latvieši uzskata, ka tā ir necieņa – dzīvot valstī un neiemācīties vietējo valodu.
