480 kilometri kājām. Atklājot Eiropas brīvības ceļu 2
Kliedējot vēsturiskus pārpratumus
Jau kopš 2013. gada ar lielu uzmanību sekoju Katalonijas neatkarības centieniem. Toreiz pats sev par pārsteigumu atklāju, ka Eiropā ir sena kultūrtauta, kurai nepamatoti atņemtas tiesības pašai lemt savu likteni. Runa ir par kataloņiem – tautu ar vairāk nekā tūkstoš gadu vēsturi, zemi, kurai bija viens no pirmajiem parlamentiem un senākajiem karogiem Eiropā. Kataloņi ir septiņarpus miljonus liela nācija ar savu unikālu valodu, vēsturi, kultūru, identitāti. Kopumā kataloņu valodā runā apmēram desmit miljoni cilvēku visā pasaulē.
Grūti aptvert, ka Eiropā 21. gadsimtā ir tauta, kas skaitliski ir lielāka, piemēram, par Dāniju, Norvēģiju, Somiju, visām trīs Baltijas valstīm kopā, un tai ir liegtas tiesības uz savu valsti. Lielā mērā šokējošs atklājums bija tas, ka argumenti, kādēļ izveidojusies šāda situācija, ironiski sasaucas ar Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS argumentiem, kādēļ baltieši nav savu “neatkarīgu valstu cienīgi”. Proti, mazām valstīm neesot jēgas un tas radīšot nevajadzīgu nestabilitāti impērijā, kurā ir vecākas un “dižākas” tautas.
Lai pievērstu pasaules sabiedrības uzmanību šai netaisnībai, kataloņi, iedvesmojušies no baltiešiem, 2013. gadā izveidoja dzīvu ķēdi no viena Katalonijas gala līdz otram. Apmēram 480 kilometru garumā rokās sadevās 1,6 miljoni cilvēku. Atgādinu, ka “Baltijas ceļā” 1989. gadā sadevās rokās apmēram divi miljoni cilvēku aptuveni 600 kilometru garumā. Tuvāk pētot abas neatkarības kustības, atklājas vēl pārsteidzoši daudz līdzību. Piemēram, mums neatkarība tāpat kā kataloņiem neatnāca uzreiz pēc “Baltijas ceļa”. Latvijā vispirms tika ievēlēts neatkarības parlaments. Tieši tāpat, kā tagad tas noticis Katalonijā. Arī Latvijā tika pamazām izveidotas jaunas, neatkarīgas valsts institūcijas. Tieši to pašu šobrīd uzmanīgi dara kataloņi. Un tā ir tikai daļa no daudzajām mūsu neatkarības procesu līdzībām. Simboliski, ka jau toreiz, 1989. gadā, vairāki kataloņi, spītējot okupācijas režīmam, ieradās Baltijas valstīs un stāvēja ar mums plecu pie pleca sapnī par neatkarību.
Lasītājiem Latvijā bieži ir jāskaidrojas par kādu vēsturisku pārpratumu, ko vēlos kliedēt. Nereti Katalonijas situācija tiek kļūdaini salīdzināta ar Latgales situāciju. Patiesībā tās ir pilnībā nesalīdzināmas. Latgalē nav ne mazākā pamata runāt par kaut kādu separātismu. Vienīgais politiskais spēks, kurš par to runāja 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, bija Vladimira Lindermana partija “Par dzimto valodu”. 2013. gada vēlēšanās tā Latgalē pilnībā izgāzās. Tajās dažās vietās, kur viņiem izdevās sagrābstīt sarakstus, vēlētāju atbalsts bija mikroskopisks, un šobrīd partija ir jau likvidēta. Tādēļ stāsti par “Latgales separātismu” ir Lindermana murgi, kuriem nav ne vismazākā pamata. To nekritiska atkārtošana ir necieņas izrādīšana Latgales iedzīvotājiem. Tāpat jāatceras, ka patiesībā Latvija ir neatņemama Latgales sastāvdaļa.
