Tradīcija – puzle 8
Arī svētkos allaž esam kopā ar Krusttēva ģimeni – Pūkaiņiem. Bet pērnajos Ziemassvētkos bijām katrs savās mājās, mēs – te, viņi – Rīgā. Mums ir tradīcija – Ziemassvētkos vai Jaungada vakarā salikt lielo puzli. Maināmies, lai puzles likšana neapstātos visu nakti. Šoreiz nevarējām salikt. Kaut vai uz Rīgu brauc, kāds ieteicās. Kāpēc ne? Kāpēc ne? Un – hops! – ceļamies no galda, skrienam, pošamies uz Rīgu, saiņojam ēdienus un pa pusei salikto puzli. Līvas vīrs Uldis nāk augšā ar zirņu bļodu – kas te notiek? Mēs braucam uz Rīgu! – priecīgi saucam. Izbraucām vienpadsmitos, trijos bijām Rīgā, un pie Pūkaiņu durvīm Monta nodziedāja dziesmu par brīnumu. “Es taču teicu, ka Ziemassvētkos notiek brīnumi!”, priecājās Krusttēvs. Un sēdāmies atkal pie galda, atkal likām puzli, pa visiem kopā to salikām un braucām atpakaļ uz Auleju.
Dzīve ātri paiet. Jāredz labais. Esmu cīrulis, man patīk agri celties. Piecos acis vaļā, pats skaistākais laiks, rīta svaigums, tik daudz enerģijas var smelties. Kāpēc bomži nenogurst? Jo no paša rīta, saulei lecot, staigā, prāto, kur dabūt iedzert, un sasmeļas saules enerģiju. Daba taču visu dod. Es no rīta aizbraucu pie sivēniem, tik smuki, apaļi piedzimuši. Bērni šogad māmiņu dienā man uzdāvināja Vjetnamas mazos melnos sivēnus, tagad aug pie citiem kūtī, tādi mazi, mīļi.
Bērni man allaž sagādā pārsteigumus, nekad nav parastas dāvanas. Pērn bija samontējuši par mani filmu ar dziesmām un bildēm, kādu mani vēlas redzēt, – smukajās drēbēs, ar frizūru, laimīgu un smaidīgu. Un kādu nevēlas – kā es ar striķi velku auto, kā savilktu pieri runāju pa mobilo. Kur tādas bildes dabūjuši? Tik aizkustinoši! Bet šoruden dzimšanas dienā Līva man uzdāvināja mazdēlu. Tai brīdī, kad viņa to pa mobilo man teica, braucu ar auto pa Jēkabpils apli. Un vairs nesapratu, kurp jābrauc. Visa pasaule sagriezās. Piestāju malā. Tādas emocijas! Gribējās izkāpt un skriet un kliegt, ka mazdēls piedzimis. Jā, tieši šajā grūtajā gadā piedzima mazdēliņš. Mazs brīnumiņš.
Tā nu mēs šo dzīvīti dzīvojam. Bet svarīgi ir nevis tas, cik ilgs laiks katram ir atvēlēts, bet gan tas, kā šī dzīve tiek piepildīta.
