Rudīte savā dzimšanas dienā Sventes muižā kopā ar bērniem un Krusttēva ģimeni. Dress code – oranžs.

Agrāk nauda nāca griezdamās, tagad viss jāvelk ar vilkšanu. Kas agrāk bija latos, tagad eiro. Domāju, pelnīšu ar cūkgaļu, atnāca cūku mēris. Ar pienu. Bet sākās problēmas ar Krieviju, pienam cenas krītas. Domāju – cūku nav, piena nav. Nodošu graudus, bet šogad tik zemes cenas kā nekad. Apsmiekls! Ko tur augšā domā, ko dara? Cik zemu cenas kritīsies? Bet minerālmēsliem, ķīmijai cenas nekrītas. Prātam neaptverami, kur to zemnieku dzen? Kombainā taču dīzeļdegviela jālej! Tā ir tik dārga! Man ir simtiem hektāru. Pirms 1. septembra strādnieki jautāja: “Rudīt, izmaksāsi algu? Bērni skolā jālaiž.” Nemaksāju kredītu, izmaksāju algas. Sēžamies ar bērniem pie galda, ko darīt? Izdomājam gan nopietnus plānus, gan pajokojam, sak, vajadzētu mums laimētavu. Izmaksāto algu strādnieki nospēlētu, un nauda atgrieztos mums atpakaļ. Bet ir jau arī daudz prieka. Atbrauca PVD pārbaudīt cūku fermu, paslavēja mani, ka fermā viss savests kārtībā, cūkas veselas, Domāju – nu re, nemaz tik slikti nav. Jāturas tik tālāk. Citreiz pati brīnos, cits parādu nebūtu laikā atdevis, bet man veicas. Kāpēc mani tā žēlo? Varbūt tiešām man ir sargeņģelis? Tajā naktī pēc vīra bērēm redzēju sapni. Vīrs teica: “Rudīt, piedod, tikai neatstāj mani! Es tev būšu uz pleca maziņš, maziņš, neviens neredzēs, tikai neatstāj mani, kad tev būs grūti, es tev palīdzēšu!” Kad man pēc bērēm mašīna salūza, teicu: Tā, ja tu man esi uz pleca, lūdzu, salabo!” Un tiešām iedarbināju dzinēju. Kad man ir grūtības, atceros, ka viņš ir uz pleca un kā sargeņģelis mani sargā.