Tā rūdījās raksturs 8
Ilgus gadus strādāju skolā un, redzot hiperaktīvos bērnus, kuri skrien, kaut ko apgāž, atcerējos – es arī tāda biju. Nebiju no klusajām un allaž iekūlos ķezā. Dzīvoju Aulejas pamatskolas internātā. Mums bija aizliegts vakarā skatīties filmas, pa kluso aizgājām, bet direktors mūs pieķēra un lika rakstīt paskaidrojumu. Visi raksta, kāpēc gājuši. Staigāju ar to balto papīra lapu, lāga vēl nepratu rakstīt, jautāju vecākajiem bērniem, ko rakstīt paskaidrojumā? Raksti: visi gāja un es arī gāju. Tā arī uzrakstīju. Direktors sāka smieties.
Man patika uzvarēt, īpaši tāllēkšanā un skriešanā garās distances. Stafetē mani lika beigās. Pēdējam skrējējam jābūt stiprākam, lai labotu citu iekavēto. Man bija tādas dusmas! Kāpēc man jālabo? Bet tas dzīvei deva rūdījumu.
Arī vēlāk dullības darīju. Pēc Montas piedzimšanas mēs ar vīru piedalījāmies autokrosā, tas bija Lašu trasē Koknesē. Un es uzvarēju vietējās meičas. Man bija vecs fordiņš, ko vīrs bija paspējis nolikt uz jumta, nebija priekšējā stikla. Pēc finiša vīrieši nāca klāt, baltiem kabatas lakatiņiem slaucīja man seju no dubļiem. Viņi teica: jāpaskatās, vai tiešām tā ir sieviete, jo sievietes tā nemēdz braukt. Pirms sacensībām vīrs jokoja: ja atbrauksi pēdējā, mājās nevedīšu! Kas man atlika? Spiedu pedāli grīdā!
