Lauku sētas “Indāni” saimniece: ”man ļoti patīk mana brīvība!” 3
Saimniekot lauku mājās bija mans sapnis. Tā nu man, pilsētas meitenei, bija 17 hektāru zemes, 5 hektāri meža, vecs ābeļdārzs un sabrukušas kūts mūri, liela dūša un milzīgs vecāku atbalsts. Tēvs teica: “Bet, meitiņ, vai saproti, ka tev tur vienai pašai būs jādzīvo?” Bet, protams, tēti! Kā gan citādi!
Neņēmu galvā citu domas, zināju, ka gribu un varu būt saimniece un dzīvot laukos. Tolaik draudzējos ar puisi, kurš tagad ir mans vīrs.
Normunda dzīves sapnis un mērķis ir lieli autobusi, mazi autobusi un vispār busi, viņš ir strādājošs lauku cilvēks. Es esmu saimniece augu diennakti. Vai nenožēloju? Ne mirkli. Man tik ļoti patīk šī mana brīvība! Pašlaik, dabas plaukumā, staigāju kādu metru virs zemes, dzērves, stārķi brien pa lauku, dzeguzes sāk kūkot, vakar čurkstes atlidoja un nu pārbauda savas ligzdas. Tāda brīvībā! Tā ir bauda! Man nav par naudu jādomā, vīrs tiek veiksmīgi galā. Jūtos ļoti laimīga, visu, kas man pieder, uztveru kā milzīgu bagātību. Makā var būt nav tik daudz kā citiem, bet es par to nedomāju.
Arī par sabiedrības trūkumu Signei nav jādomā, lauku tūristi paši piebrauc klāt gan lauku mieru baudīt, gan “Indānu” mājdzīvniekus apmīļot.
– Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, dzīvas būtnes – tā ir mana stihija, jau maza pa vecvecāku kūti dzīvojos. Lai justos kā laukos, vajag mājlopus. Kas ir lauki bez zirga, kas elpo ar tevi vienā ritmā, bez govs, aitām un kazām, kas ienes kūtī šarmu un eleganci? Un, kā āzis prot pievērst kazas uzmanību, to vajadzētu vīriešiem pamācīties! Šopavasar piedzima trīs kazu meitenītes – Ilzīte, Trīnīte un Juzefa. Šodien ir satraucoša diena – kuru katru stundu gotiņai atskries teliņš. Būs vēl viena dzīvībiņa.
Cilvēku dzīvībiņu “Indānos” arī netrūkst. Ezeriņi audzina pašu bērnus – Beāti un Tomu, divas audžumeitas Aiju un Ritu, bet trešā – Līga – jau ir savā dzīvē un dāvājusi Signei ar vīru mazbērniņu. Strādnieka vai kalpa gan “Indānos” nav neviena, visu apdara paši, ja labi sanācis, viens otru paslavē. Tomēr Signe negrib nogrimt lauku darbos, tāpēc to nav tik daudz, lai kļūtu par grūtu. Signe priecājas, ka vakar vīrs ar dēlu sastrādājuši dārziņa zemi.
– Tā zemes smarža! Man būs tik skaistas dobītes! Tagad – traktoru laikmetā – jau nav grūti apstrādāt zemi, – teic Signe. Tieši par traktoru cīnījās divpadsmit dalībnieki televīzijas šovā “Lauku sēta”, ko filmēja Signes mājās. “Indānus” ir iemīļojuši arī citu ekrāna darbu veidotāji. Skaistules no šova “Latvijas princeses”, pabrienot pa mēsliem un pirmo reizi kartupeļus vārot, redzēja pasauli mazliet citādu. Bet vislielākais prieks bijis filmas “Mazie laupītāji” uzņemšana. Signe smejas, ka kultūru viņiem pieved klāt. Galu galā arī ideju par saimniekošanu viņa smēlusies latviešu kultūras dzīlēs: – Kad vidusskolā lasīju Virzas “Straumēnus”, iemīlēju lauku dzīves rimtumu, rāmumu, redzēju arī savu vecvecāku dzīvi. Un pēc šā modeļa arī dzīvi veidoju. Mūsu dzimtā ir stipra sievišķā līnija. Bet sievas nedominē, viņas ir blakus vēl stiprākam vīrietim. Manam vīram ir atziņa – varbūt sievietei nevajadzētu lauzties vīru darbos, bet ļauties, uzticēties. Es paļaujos uz savu vīru. Viņš grib strādāt valsts darbu. No vienas puses, es varētu teikt – dzīvo un saimnieko tikai mājās! Bet tad viņš varētu likt priekšā – strādā arī tu ārpus mājas! Tagadējā dzīve ir kompromiss un uzticēšanās. Mums ir dota dzīve, tā jātver un jāpriecājas, bet to var izbaudīt tikai laukos, – tāda ir Signes pārliecība.
Jautāju mājsaimniecēm, vai nav bail, ka nesaņems pensiju. Signe teica, ka paļaujas uz vīru un bērniem. Anita neko negaida no valsts, bet, ja saņems pensiju par nostrādāto laiku no sešpadsmit līdz trīsdesmit gadu vecumam, būs pārsteigta un priecīga. Interesantu atbildi lasīju internetā kādā forumā. Pensijas nebūs (vai arī tā būs smieklīgi maza) arī algotā darba veicējām. Vai tad nav labāk, ja savas dzīves laiku un enerģiju veltām vīram un bērniem?
