Mājsaimniece ar 20 gadu stāžu: “palikšu mājās, jo kādam ir arī jāstrādā” 3
Kad sākām dzīvot kopā, vīrs vēl studēja, bet es jau strādāju un man bija vairāk naudas. Abi domājām, kurš izņems bērnus no bērnudārza, kurš viņus aizvedīs uz pulciņiem. Kad no dzīvokļa pārcēlāmies uz māju, darbu apjoms pieauga. Vēlējos: ak, kaut visus darbus varētu padarīt, nevis nepadarīt, kaut darbā nebūtu jādomā par mājām, mājās par darbu! Man šķita, ka, kļūstot par mājsaimnieci, viss būs mierīgāk un labāk. Sākumā bija grūti. Tagad es varēju no rīta piezvanīt kādai draudzenei, bet nevienam taču nebija laika ar mani runāties. Piezvani vakarā! Bet vakarā es nevaru, tad man ir visaizņemtākais laiks – vakariņas, mācības, katram savs jautājums, katram sava vajadzība – vai uz rītdienu tu man to sagatavosi, skolai to un šito. Manas draudzenes ap šo laika atgriežas mājas, pagatavo vakariņas. Un tad viņas uzskata, ka ir pelnījušas atpūsties līdz rītdienai, kad atkal būs jāiet uz darbu. Jutu, ka attālinos no cilvēkiem, ar kuriem iepriekš sazinājos, man vajadzēja pārkārtoties un pierast pie tā. Ļoti smagi bija arī šķirties no darba, jo man bija lielas ambīcijas. Bet varbūt es sevi mānu un tikai pati sev stāstu, ka būtu nez ko sasniegusi? Manās domās tas paliek kā nepadarītais.
Jā, prasīt naudu vīram bija grūti, ļoti grūti. Reizēm viņš jautāja – kā, jau atkal? Tas bija nepatīkami. Man šķita, ka mani tā kā ierobežo. Bet tiku pāri arī tam. Šobrīd grūtākais – man nav nekādas atzinības ne no sabiedrības, ne no kolēģiem, ne ģimenes. “Paldies, ļoti garšīgi!” Tas ir viss, ko es dabūju. Kad vīrs un bērni pēc veselības pārbaudēm atstāsta dakteru teikto, ka viņiem ir ļoti labs asinssastāvs un perfekta fiziskā forma, es priecājos, saprotu, ka tas ir mans nopelns. Es vīram un bērniem sagādāju labu dienas režīmu – viņi var pagulēt, paēst, dzīvot pie dabas. Bet ikdienā uzslavas nesaņemu, mani arī neviens nepaaugstina amatā. Neviens neredz, ka viss ir tīrs, sakārtots un pārkārtots. It kā tas visu laiku tā būtu bijis. Ja es strādātu ārpus mājas, arī neredzētu. No sākuma jau es dalījos ar saviem sasniegumiem: ziniet, kādu labu cūkgaļu dabūju vai ekoloģiskās bietes! Ar laiku sapratu, ka mani sasniegumi viņiem šķiet nenozīmīgi. Mana veselība? Mugura sabeigta. No smagumu cilāšanas, dārza darbi, suņu barība sver 15 kilogramus, ūdens bunduļi, mulčas maisi. Lai iepirktos, brīvdienas netērējam, esmu pa nedēļu to paveikusi, arī mauriņa pļaušanu, citus darbus, lai sestdien, svētdien varētu visi būt kopā – vai nu neko nedarīt, vai gulēt saulītē, vai aizbraukt kaut ko paskatīties, aiziet uz kino. Es uzdāvinu ģimenei brīvas dienas. Man šķiet, ka attiecības ar vīru ir labākas tagad, kad esmu mājsaimniece. Var jau būt, ka tas ir arī tāpēc, ka ilgi jau esam kopā. Bet nedomāju, ka mēs būtu nodzīvojuši kopā trīsdesmit gadus, ja es būtu turpinājusi strādāt. Kā tajā stāstiņā – satiekas divas draudzenes. Viena saka – man ir principi, otra – bet man toties ir vīrs. Es arī nevaru ievērot savus principus. Kas tad būs, ja runāsim šādi – tev ir darbs, man arī ir darbs! Tad jāiet katram uz savu pusi. Ja es neprastu piekāpties, ģimenes nebūtu, jo mums abiem bija lielas ambīcijas. Lasu intervijas, kur vīrieši saka – gribētu sievu, kas ir aizņemta, kam sava profesija, savas intereses. Es tam īsti nevaru noticēt. Varbūt tas ir iepazīšanās laikā. Bet, kad sāk dzīvot kopā, vīrietis grib tīru veļu, viņš grib, lai viņam neuzkrauj vēl citas problēmas, viņš grib mieru, atpūtu mājās. Ēdienu, siltumu, tīrību, bērnus un lai sievai bērniem būtu laiks. Nevis, ek, man nav laika, esmu piekususi! Lai bērni būtu sakopti, lai kāds ietu uz vecāku sapulcēm.
Es tagad mājās visu daru ar baudu. Tās nav ne mocības, ne spīdzināšana, jo mājsaimnieces ikdienā ir tik daudz prieka, tik daudz iespēju pilnveidoties. Agrāk ēdām ļoti vienkārši, tagad zinu, cik radoši var darboties ar produktiem. Man ir jauns “draugs” – nopirku tvaika tīrītāju. Tagad varu atteikties no daudzām sadzīves ķīmijas pudelēm, kas man smagi saēda rokas.
Agrāk kompānijās mulsu par savu mājsaimnieces statusu, tagad braši saku kā Olga Dreģe filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Es palikšu mājās, jo kādam ir arī jāstrādā.” Mājsaimnieces pieskaita ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem. Kurš gan vēl vairāk sekmē ekonomikas izaugsmi kā mājsaimnieces!? Mēs pērkam, izvēloties preci, veidojam pieprasījumu. Man ir pāris draudzenes mājsaimnieces, aizņemtības dēļ varam sazvanīties vēl retāk nekā ar strādājošajām draudzenēm, jo viņas ir aizņemtākas.
Meita man nesen atsūtīja “Yotube” videoklipu “Visgrūtākais darbs”. Cilvēkiem piedāvā darbu, neatklāj, kāds tas ir, bet tikai to, kādas prasmes būs vajadzīgas un cik tas aizņem laiku. Kāds atalgojums – praktiski nekāds. Vai tad ir kāds muļķis, kas to dara, darba meklētāji vaicā. Jā, ir vairāki miljoni cilvēku, kas ar to nodarbojas – tās ir mātes.
Nav tik traki, ir ļoti interesanti, mājsaimnieces lomā var izvērsties un ir kur augt. Un ir vēl neapgūtas jomas, man ne visai padodas istabas augi. Arī konservēšana vēl nav augstumos. Visas burkas līdz pavasarim tomēr nenostāv. Garlaicīgi nav.”
