Vai modelis “sieviete mājsaimniece” ir aizgājis vēsturē? 3
Pēc Otrā pasaules kara situācija kardināli mainās, jo nepietiek darbaroku. Arī tagad Eiropas stratēģijā “Eiropa 2020” (pieņemta 2010. gadā) skaidri rakstīts, ka Eiropa tautsaimniecības ražīgumu var kāpināt tikai tad, ja sievietes vairāk iesaistās darba tirgū. Tiek domāts, kā pielāgot šo darbu gan vīriešiem, gan sievietēm, lai viņi to varētu savienot ar savu privāto un mājas dzīvi.
– Kāpēc tik maz sieviešu Latvijā izvēlas kļūt par mājsaimniecēm? Kāpēc būt par mājsaimnieci sabiedrības acīs nav prestiži? Varbūt tas ir arī riskanti?
– Varbūt jāatgriežas 90. gadu sākumā. Latvijā bērnudārzi vairs nebija vajadzīgi, un sievietēm šķita, ka varēs piepildīt lielo sapni – nodarboties ar māju un bērniem un dzīvot tāpat, kā sievietes Rietumos. Tas izrādījās diezgan idealizēts priekšstats, jo arī vecajā Eiropā ģimeņu, kur varētu būt tikai viens apgādnieks, ir ārkārtīgi maz un ar vienu algu nepietiek. Tā tas ir jau kopš Otrā pasaules kara, kad šis idealizētais modelis kļūst pieejams arvien mazākam skaitam ģimeņu.
Latvijā ir vēl kāds aspekts. Darba tirgus ir ārkārtīgi nestabils, dzīvojam lielā sociālajā nedrošībā. Ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, tā pakļauta daudz lielākam riskam. Ja apgādniekam zūd darbs vai viņš zaudē veselību, darbaspējas, vai aiziet no ģimenes, tad mājsaimniece, kas rūpējusies par māju un bērniem, paliek bez līdzekļiem. Lai arī šis ir bijis ideāls modelis, kur apgādnieks ģimenei spējis nodrošināt labus apstākļus, bet šķiroties sievas ieguldījums, izrādās, nav neko vērts. Tiesājoties ir ļoti mazas iespējas piešķirt uzturlīdzekļus gan bērniem, gan arī mājsaimniecei, kas visu darbu ieguldījusi mājās, viņa to visu vienkārši pazaudē, to neuzskata par vērtību.
Jā, no vienas puses, mājsaimnieces prestižs bija izauklēts un spožs, īpaši padomju laikos, kad pastāvēja mīts, ka Rietumos sievietes šādi dzīvo. No otras puses, līdz pat nesenam laikam bija ārkārtīgi liels spiediens, ka mātei būtu jāpaliek mājās bērna pirmajos divos dzīvības gados. Ir bijušas bērna kopšanas atvaļinājuma normas, kas neļauj to savienot ar nodarbinātību, pat ne daļēja laika nodarbinātību vai radošu darbu. Kaut gan bērna kopšanas atvaļinājums daudzmaz ir kompensēts pirmajā gadā, kad tiek maksāta algas proporcija tikai tām jaunajām māmiņām, kuras ir strādājušas. Tās, kuras nav strādājušas, par bērna kopšanu nesaņem pietiekami, lai varētu būt mājsaimnieces. Viņām nekas īsti nepienākas. Bērna kopšanas politika bija vērsta uz strādājošām sievietēm. Bērnu kopjot, viņas iziet no darba tirgus, un dati liecina, ka ir ārkārtīgi grūti atgriezties darbā. Lai arī tādas tiesības valsts ir devusi. Bet šīs tiesības ir ļoti grūti aizstāvēt, līdz ar to ceļš atpakaļ no mājsaimnieces statusa uz darba ņēmēja statusu ir ļoti apgrūtināts. No vienas puses, tiek uzsvērta mātes loma, bet, no otras, tai netiek piešķirta nekāda vērtība. Ne velti bērnu pabalstu politika ir vērsta galvenokārt uz iepriekš strādājošām mātēm. Tas ir zināmā mērā paradoksāli. To, ka ikdienas darbam mājsaimniecībā un bērnu aprūpē nav nekādas vērtības, var redzēt šķiršanās prāvās.
Vēl viens risks, ko mājsaimniece var piedzīvot, – atsvešināšanās. Tā ir izolētība no plašākas sabiedrības. Protams, pastāv radu un draugu loks, kā arī organizācijas, kur sievietes kopīgi pārvar šo atsvešinātību. Bet atsvešinātība var iezagties pāra attiecībās. Un pastāv ārkārtīgi liels risks, ka ģimene var izjukt. Ja viens partneris pavada laiku lielākoties ārpus mājas – darbā, attiecībās iezogas plaisa. Ja abi strādā, tas līdzsvaro – abiem ir līdzīgas iespējas un līdzīgas problēmas, ko var pārrunāt, un uzmanība abiem diviem ir līdzvērtīgi novērsta uz kaut ko citu. Tad ir daudz lielāka iespēja sabalansēt attiecības un vienoties. Ir arī lielāka iespēja mājās darāmo darbu sarakstu dalīt uz diviem. Ģimenē, kur abi partneri strādā līdzvērtīgi par līdzvērtīgu samaksu, reti kad tikai sieviete rūpējas par bērniem un māju. Šāda ģimene ir daudz elastīgāka. Ja vienam partnerim kādā brīdī darbā ir lielāka slodze, otrs var palīdzēt. Ģimenēs, kur gan vīrs, gan sieva strādā ārpus mājas, ir vairāk kopīgu saskarsmju un rūpju.
Vai būt par mājsaimnieci mūsdienās jau nozīmē luksusu? No sievietes pozīcijas – jā. Vecās Eiropas zemēs, piemēram, Itālijā, šķiršanās nav tik ārkārtīgi vienkārša. Ja vīrietis grib šķirties, viņam jākompensē sievas ieguldījums mājsaimniecībā, vīrs zaudē pusi ienākumu par labu savai bijušajai sievai. Tur jaunas attiecības ir ārkārtīgi rūpīgi jāpārdomā. Latvijā šķiršanās ir ļoti viegli izdarāma, arī tad, ja sieviete vēršas tiesā, kas ir ārkārtīgi grūti, jo viņai nav līdzekļu (ja viņa ir bijusi ekonomiski atkarīga no partnera).
