Valdis Krastiņš: Skats uz ES prezidentūru pāri aploka sētai 15
Ar nopietniem ģīmjiem un svarīgiem vārdiem nu gatavojamies prezidēt Eiropas Savienību! Miljoni jau iezīmēti plašiem tēriņiem, jauni ļaudis sēž ar piezīmju blokiem un datoriem, lai uzzinātu, kā un ko darīt. Varen nopietni – ja vien nebūtu mazliet smieklīgi…
Smieklīgi divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviena no vidējām un it īpaši mazajām dalībvalstīm pēc savas prezidēšanas nav atstājušas paliekošas pēdas Eiropas Savienības struktūrās: visu izlemj un nosaka Eiropas Padome un aiz viņiem tūdaļ teciņus tek Eiropas Komisija. Un Eiropas Padome (dalībvalstu galvas) nāk un nāk kopā, spriež, pārliecina viens otru, un tad vēlā nakts stundā notiek preses konference, kurā kāds onkulis spožām acīm pavēsta par „vēsturisko lēmumu”, kas nupat pieņemts – patiesībā bieži vien otršķirīgos jautājumos. Cilvēki pie šīm izdarībām pieraduši, absolūtais vairākums par to pat neinteresējas. Tas būtu jāsaprot un jāatsakās no muldēšanas par „Latvijas mērķiem” prezidentūras ietvaros. Labākais, ko mēs varētu izdarīt, būtu nodrošināt, lai tās praktiskās lietas un norises, kas ir prezidējošās valsts pienākumos, risinātos gludi un bez aizķeršanās.
Tas bija pirmkārt. Tagad – otrkārt. Eiropas Savienība pavisam vairs nav tā savienība, kurā iestājamies 2004. gadā. Savā laikā no Vāclava Havela personīgi dzirdēju, ka ES nav tirgus laukums, un, ja tā par tādu kļūtu, tad Čehijai tur nebūtu ko meklēt. Diemžēl tagad tas ir noticis; augstie kungi un kundzes runā praktiski tikai par naudu un kā to sadalīt, pie reizes pieķerot klāt kādu cilvēktiesību vai blakus lietu. Jo visus paralizējis iekšējās nevienlīdzības stāvoklis, ko sakāpinājusi 2008. un 2009. gada krīze: ir aizdevēju nācijas un ir parādnieku nācijas. Ko tur vairs muldēt par vienlīdzīgu nāciju apvienību – ir, piemēram, slinkie grieķi un taupīgie, čaklie vācieši… Būtībā ES sadrumstalojusies, zaudējusi savas eksistences idejiskos dzinuļus un pārvērtusies par kaut ko līdzīgu krājaizdevu sabiedrībai.
Lai visu to padarītu vēl sarežģītāku, Eiropas Savienības izaugsme kopumā ir apstājusies. Un par šo stagnāciju trauksmi ceļ Itālija un Francija; Renci un Olands atklāti nostājas pret Merkeles joprojām pieprasīto jostu savilkšanu un sabalansēto budžetu. Te spridzeklis veidojas pašā kodolā, un mums būtu jāizšķiras, kurā pusē esam. Pagaidām vienmēr esam bijuši ieķērušies Vācijas brunčos, to nodrošināja Valda Dombrovska realizētā finanšu politika ar melīgo „veiksmes stāstu” pamatā: joprojām esam dziļā stagnācijā, un, ja tā turpināsim, paies viena divas paaudzes līdz izķepurosimies. Jo kurš gan nāks investēt valstī, kam tik agresīvs kaimiņš… Pašiem vien būs jātiek ārā no stagnācijas, un to var izdarīt tikai iepludinot līdzekļus, piemēram, sabiedriskajās būvēs – ceļos, tiltos utt. Bet, ja turpināsim „taupīt un sabalansēt”, tad lai Dievs stāv mums klāt! Tad arī pazaudēsim iespēju prezidentūras laikā pabīdīt Eiropas Savienību saprātīgas finanšu politikas virzienā.
Taču pats galvenais ir tas, ka iekšējo pretrunu plosītā Eiropa joprojām nav sapratusi, ka tā jau ir kara stāvoklī ar Krieviju – to nodrošina Krievijas iejaukšanās Ukrainas iekšējās lietās. Strīdamies par naudu un nezin ko, bet neredzam, ka Ukraina ir mūsu austrumu fronte. Ja atdosim Ukrainu, tad Eiropas Savienība izirs un izčākstēs, bet Putins būs uzvarējis pilnībā (tagad tikai daļēji). Ir dzirdamas balsis, kas sludina: “Atdosim Putinam, ko viņš prasa un atjaunosim status quo.” Veltas cerības! Tieši pēdējo pāris nedēļu laikā no Maskavas dzirdam par ASV un Krievijas attiecību atjaunošanas neiespējamību, par to, ka ASV atvēzējušās iznīcināt Krieviju, sekojot Zbigņeva Bžežinska jau 70. gados izvirzītajai programmai. Tādēļ Krievijai, redziet, nav citas izejas, kā bruņoties un bruņoties, meklēt kontaktus ar Ķīnu, izvietot garnizonus Krimā, Kirgizstanā, Baltkrievijā un darīt vēl daudz ko citu. Turpmāk būs spēle bez noteikumiem – tā izsakās Putins un Patruševs (Krievijas drošības padomes sekretārs). Un propagandas apmātie krievi (propagandai un izlūkošanai Krievija tērē apmēram tik pat daudz, kā aizsardzībai) māj ar galvām – jā, jā, esam vieni un apdraudēti. Būtībā tas ir murgs, ko varētu ignorēt, ja to nekultivētu valsts ar atomieročiem, ar ko Krievija tagad jau draud atklāti un tieši. Vai tiešām esam pasaules kara priekšvakarā?
Uz šī fona Latvijas valdības veidošanas process izskatās vismaz jocīgs un sīkmanīgs. Atkal tikai un vienīgi nauda! Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas rīcībā turpmāk būs lielas naudas summas no Eiropas Savienības, un šīs summas apsaimniekot vēlas daudzi. Līdz šim VARAM ministra postenis bremzējis valdības veidošanu, parādot skaidri, ka patiesībā nav nekādu nacionālu mērķu – ir tikai partiju un to atbalstītāju kabatas intereses. Uz vispārējā draudīgā fona tas ir traģiski. Uz ko varam cerēt? Jaunā valdība acīmredzot daudz muldēs un staipīs plāno finanšu deķīti gluži tāpat, kā to darījušas iepriekšējās: krīzes pārvarēšanai nacionālas, vienotas, starppartiju programmas nav un nebūs, joprojām būsim nabagi. Jo nav ne drosmes, ne vīzijas. Ar ko gan esam izpelnījušies tik nespējīgu politisko eliti?
