Visa dzīve ir nejaušību pilna 3
– Grāmatas darbība ir būvēta uz liktenīgām nejaušībām. Vai tu uzskati, ka nejaušībām ir tik liela loma mūsu dzīvē?
– Ar nejaušībām saskaramies katru mīļu brīdi. Nejaušības ir instrumenti, ar ko strādā liktenis. Mūsu dzīvi var salīdzināt ar uzvilktu rotaļu mašīnīti – palaižot vaļā, tā ripo taisni, bet tad nejauši un liktenīgi pret kaut ko atsitas, mainot braukšanas virzienu. Manas grāmatas iznākšana arī ir nejaušība. Tas varēja notikt, pateicoties tam, ka satikos ar izdevniecības “Lauku Avīze” direktori Eviju Veidi. Arī manas profesijas izvēlē galveno lomu nospēlēja nejaušība. Pēc vidusskolas beigšanas biju nolēmis studēt žurnālistiku. Kādā vasaras dienā satiku VEF tautas teātra režisoru, ar kuru bijām pazīstami, jo es darbojos teātrī, un viņš jautā – ko slaisties? Saku, gaidu, kad sāksies iestājeksāmeni augstskolā. Viņš deva padomu – vispirms mēģini iestāties Konservatorijā, tur eksāmenu laiks jau klāt. Tā arī izdarīju, un veiksmīgi iestājos masu pasākumu režisoros. Kad nonācu tajā vidē, sapratu, ka nemaz nevēlos studēt žurnālistiku, jo mūs veidoja par universāliem speciālistiem. Ko tik mums nemācīja – lauksaimniecības plānošanu, kino ekonomiku, bērnu psiholoģiju, foto un vizuālo mākslu.
– Bet kāpēc kultūras darbiniekam jāpārzina lauksaimniecības plānošana?
– Mēs bijām iecerēti kā tādi kultūras desantnieki, kurus var “izmest” dziļos laukos, tāpēc jābūt gataviem uz visu, pārzinot arī lauku dzīves ritmu. Bet tas paplašināja redzesloku. Mācīšanās Konservatorijā man deva iespēju sastapties ar mūzikas cilvēkiem. Izveidoju folkloras grupu “Bizīteri”, kurā muzicēja Ilga Reizniece, Silvija Silava, Āris Ziemelis.
– Vai pēc tam arī liki lietā savas masu pasākumu režisora zināšanas?
– Vienpadsmit gadus nostrādāju Skolotāju namā, kur man bija sava jauniešu teātra studija. Biju arī mākslinieciskais vadītājs un direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos. Bet tad toreizējā valdība “par vienu rubuli” pārdeva Skolotāju namu zviedriem. Tā kā kāju Latvijas Radio durvīs jau biju ielicis, devos darba meklējumos turp. Mana pirmā sastapšanās ar Radio notika astoņpadsmit gadu vecumā, kad mani kā jauno dzejnieku intervēja Amanda Aizpuriete. Latvijas Radio nostrādāju divdesmit gadus, bet tad biju spiests aiziet un kļuvu par bezdarbnieku.
– Kā pārcieti tos bezdarbības laikus?
– Kolosāli! Ja vien ir nauda, būt bezdarbniekam ir brīnišķīgi. Pirmie četri mēneši bija vieni no jaukākajiem brīžiem, jo pēdējos sešus gadus nebiju baudījis atvaļinājumu, pats sevi aizvietoju, biju izšāvies, tāpēc meklēju papildlīdzekļus, lai sevi uzturētu. Bezdarbnieka laikā sarakstīju gandrīz trīs grāmatas. Bet tad mani uzaicināja uz Latvijas Radio 2, kur tagad esmu neatkarīgais producents un raidījumā “Dzīves virtuvē” risinām sarunas par dzīves praktisko pusi, jo visiem jau parasti virtuve saistās ar omulīgu pasēdēšanu un sadzīvisku parunāšanos.
– Interesanti, ka katra tava grāmata ir no citas operas, pārstāvēti dažādi žanri.
– Pirmā bija dzejas grāmata “Sirdslietu aģenta ritmiskas domas”. Otrā grāmata “Labi, ka tā” tapa, pateicoties sadarbībai ar Ēriku Hānbergu. Viņš mani uzaicināja uz savu Omulības klubiņu, lai pastāstu kādus jokainus stāstus. Es tos stāstīju gan no savas dzīves, gan no citiem noklausītus. Sākumā biju sabijies, domāju, kā Rīgas snobiem būs ar humora izjūtu, taču smiekli atskanēja daudz. Un tad Hānbergs rosināja, lai es to apkopoju grāmatā. Mums jau ir šausmīgi bēdīgi ar humoru. Lasot latviešu tautas anekdotes, gribas vairāk raudāt nekā smieties. Latviešu humors balstās uz atsevišķām personībām. Manuprāt, stūrakmens bija Edgara Liepiņa atveidotais Hugo Diega tēls. Kad es vēl koncertēju, centos, lai programmā būtu arī humora gabaliņi, un atklāju, ka latvietim patīk pasmieties par kaimiņiem. Kurzemē labprāt pasmejas par latgaliešiem un otrādi, bet Rīgā smejas gan par kurzemniekiem, gan latgaliešiem. Trešajā grāmatā “Latvi – jā, latvi – nē” apkopoju materiālus, kuri skanējuši Latvijas Radio 1 erudīcijas raidījumā par neparastajiem Latvijas faktiem. Bet grāmata “Laika kārtojums” ir fantāzija par laiku.
