Kārlis Streips: “41 homoseksuālā vīrietī atklāts rets vēža paveids.” 54
Autors: Kārlis Streips
Pēdējā gada un drusku vairāk laikā mēs visi esam pieredzējuši globālu pandēmiju. Pirmā reģistrētā Covid-19 infekcija Latvijā bija 2020. g. 2. martā. Tā bija sieviete, kura bija ieradusies mājās no atvaļinājuma Itālijā.
7. martā Rīgā nolaidās lidmašīna no Milānas, kurā bija 39 pasažieri, trīs no viņiem inficēti ar jauno vīrusu. Pirmais nāves gadījums bija 3. aprīlī, mirusī paciente bija 99 gadus veca.
Pirmoreiz par vīrusu RīgaTV24 raidījumā “Vēlais ar Streipu” ieminējos vēl pirms tam, tā paša gada 24. janvārī, kad galvenā tēma raidījumā bija ķīniešu jaunais gads.
Te ir tas, ko saviem skatītājiem pateicu: “Pirms tālāk runāt par šiem svētkiem gan konstatēsim, ka šogad lielo svinēšanu apdraudējis vīruss. Tas ir tā dēvētais koronas vīruss, un līdz šim Ķīnā konstatēti 633 inficētie, 95 no viņiem ļoti smagā stāvoklī. Tā vakar ziņoja laikraksts The Guardian. Citur vēstīts, ka viens saslimšanas gadījums jau konstatēts Amerikā un cilvēkā, kurš nupat bija atgriezies no Ķīnas.
Pekina ir reaģējusi ļoti stingri. Būtībā tā ir slēgusi piecas pilsētas, tajā skaitā vienu, kur dzīvo 11 miljoni cilvēku. Satiksme uz un no tām slēgta, ierobežotas tiesības braukt automobilī. Pekinā atcelti vairāki ar svētkiem saistīti pasākumi. Cilvēki ir iztukšojuši veikalus, it īpaši meklējot sejas maskas. Vuhanas pilsētā pašvaldība ir apņēmusies, nākamo pāris dienu laikā uzcelt jaunu slimnīcu, jo esošās jau ir pilnas.”
Biju naivi optimistisks attiecībā uz jaunā gada svētkiem: “Varbūt slimība norims, un svinības varēs atsākties.” Tā, protams, bija velta cerība.
Pirmoreiz sava raidījuma galveno daļu jaunajam koronavīrusam veltīju 27. februārī: “Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests vakar devās izsaukumos pie 17 cilvēkiem ar aizdomām par jaunā koronavīrusa izraisītām slimībām. Visi šie cilvēki, tajā skaitā pāris bērnu, iepriekšējo 10 dienu laikā bija atgriezušies no Lombardijas vai Veneto reģiona Itālijā. 16 gadījumos konstatēts, ka vīrusa nav. Vienā gadījumā vēl nebija saņemti rezultāti.” Visticamāk, tur runa bija par dāmu, kurai vīruss diagnosticēts pāris dienas vēlāk 2. martā.
Taču 27. februārī nekādu paniku nejutu: “Attiecībā uz šo jauno vīrusu nudien neesmu lasījis neko, kas man liecinātu, ka tas ir kaut kas ārkārtējs. Vienā materiālā internetā bija rakstīts, ka Itālijā līdz šim no vīrusa izraisītām slimībām ir nomiruši 11 cilvēku, ar piebildi, ka visos gadījumos pēc kārtas tie bija gados veci cilvēki, cilvēki ar pavājinātu imūnsistēmu, vai cilvēki ar citām ielaistām slimībām. Visi pēc kārtas.
Tāpat, ja kas, kā ir ar citiem gripas paveidiem. Vidējam un veselīgam cilvēkam tā nav problēma arī tad, ja saķerts attiecīgais vīruss. Turklāt, kad bija pēdējā reize, kad jūs, skatītāji, dzirdējāt kādu runājam, piemēram, par trako govju slimību Anglijā? Vai jau minēto SARS vai MERS vīrusu? Visos gadījumos pirmā reakcija bija panika, bet visos gadījumos tomēr inficēto un nomirušo skaits bija minimāls. Nekāda globāla epidēmija tāda, kāda viduslaikos bija mēris, nesanāca. Un visticamāk šoreiz būs tieši tāpat.”
Nebija tāpat. Gadu un vairāk mēs tagad esam dzīvojuši ar Covid-19 vīrusu un tā izraisītajām sekām. Latvija kopumā saslimuši 134 812 cilvēki, miruši 2413.
6. jūnijā Slimību profilakses un kontroles centrs vēstīja, ka iepriekšējā diennaktī reģistrēti 135 jauni inficēšanās gadījumi.
Seši cilvēki aizgāja mūžībā, stacionārā ārstējās 359 pacienti, tajā skaitā 53 ar smagu slimības gaitu.
Pēdējo nedēļu laikā saslimstības līmenis ir samazinājies, valdība pakāpeniski atlaidusi dažādus ārkārtas situācijas ierobežojumus, reizēm tāpēc, ka valdību pabikstījusi nepacietīgā Saeima. Glābiņš, protams, ir vakcīna.
Komentāra rakstīšanas brīdī pilnībā potēti mūsu valstī bija 17,9% iedzīvotāju. Vismaz viena deva dota 27,3% cilvēku. Man pirmā AstraZeneca deva bija 4. aprīlī, otra būs 21. jūnijā. Ar prieku devos pakaļ pirmajai, ar prieku došos pakaļ otrajai, jo negribu būt no tiem, kuri pilnu atgriešanos normālā dzīvē atliek vēl un vēl.
Ceru, ka šī teksta lasītāju starpā arī ir maz cilvēku, kuri tāda vai cita, bet nekad ne īpaši pamatota iemesla dēļ vēlas atteikties no vakcīnas. Tikai pie apmēram 70 procentu potētā līmeņa varēsim uzskatīt, ka ar Covid-19 vīrusu esam patiešām tikuši galā.
Jāņi šogad lielā mērā izpaliks, vasaras atpūta Amerikā tāpat, bet Ziemassvētkus gan es šogad negribēšu svinēt viens pats savās četrās sienās. Un tāpēc visi pēc kārtas, lūdzami, marš uz vakcinācijas punktu, ja tur nav jau būts.
Patiesībā gan šonedēļ vēlos parunāt par citu pandēmiju.
5. jūnijā bija apaļi 40 gadi kopš Amerikas Slimību Profilakses centra iknedēļas apkārtrakstā par dažādām slimībām bija īss materiāls par pieciem gados jauniem vīriešiem Kalifornijā, kuri bija sasirguši ar pavisam neierasta un reta veida pneimoniju.
Apmēram mēnesi vēlāk biju Ziemeļilinoisas universitātes geju un lesbiešu studentu apvienības birojā un laikrakstā The New York Times izlasīju materiālu, kuram virsraksts bija “41 homoseksuālā vīrietī atklāts rets vēža paveids.”
Tā bija pirmā dzirdēšana par to, kas ar laiku kļuva zināms kā cilvēka imūndeficīta vīruss, jeb HIV.
Minēto materiālu dēļ sākotnēji to pazina ar saīsinājumu GRID (Gay-Related Immunodeficiency, jeb ar gejiem saistīts imūndeficīts.). Tad sāka saslimt intravenozo narkotiku lietotāji un hemofilijas pacienti, kuriem bieži bija vajadzīgas asins transfūzijas.
Drīz vien bija skaidrs, ka nebija runa tikai par gejiem.
Nelaime bija tāda, ka no 1981. līdz 1989. gadam Amerikas prezidents bija konservatīvi noskaņotais Ronalds Reigans. Viņš nebija īpašs geju pretinieks. Reigans pēc profesijas bija aktieris, viņš noteikti pazina daudzus tā dēvēto seksuālo minoritāšu pārstāvjus.
1978. gadā viņš mazliet riskēja politisku kapitālu, publiski paziņojot pretestību pret referendumu Kalifornijā, kurš būtu aizliedzis gejiem strādāt štata skolās. Referendums tika noraidīts, un ne bez Reigana pirksta.
Taču liels atbalsts Reiganam tad, kad viņš kļuva par kandidātu uz valsts prezidenta amatu, bija tā dēvētie evaņģēliskie kristieši, kuri nolēma ignorēt faktu, ka cilvēks bija šķirtenis, kas evaņģēliskajiem kristiešiem skaitās liels grēks (daudzus gadus vēlāk tie paši kristieši norīs visus iespējamos iebildumus, lai līdzīgi atbalstītu citu, daudz grēcīgāku kandidātu no Republikāņu partijas).
Evaņģēliskajiem kristiešiem attiecībā uz HIV/AIDS viss bija skaidrs. Tā bija geju slimība, geji bija grēcinieki, un tāpēc HIV/AIDS bija Dieva sods par izlaidīgu un grēcīgu dzīves veidu.
Gejiem nācās cīnīties pašiem. Izveidotas vairākas organizācijas, kuras atrada radošus veidus, kā informēt sabiedrību un visvairāk spiestu politiķus rīkoties attiecībā uz jaunās pandēmijas izpētīšanu ar mērķi atrast terapijas un ārstniecības līdzekļus.
Pirmais medikaments AZT parādījās pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, taču tas bija medikaments ar blaknēm, kas varēja būt smagākas par pašu infekciju un slimību.
Attiecībā uz vīrusa izcelsmi, visai ātri speciālisti noskaidroja, ka to var pārnest ar cilvēka organisma šķidrumiem — sperma un asinis. Tādā nozīmē vīruss nediskriminēja, un nebūt HIV vīruss nebija rezervēts tikai seksuāli aktīviem gejiem.
Pirmajos gados geji mira un mira. Lielu darbu viņu apkopšanā veica lesbietes, kuru seksuālā prakse nebija saistīta ar organisma šķidrumu pārnešanu no organisma uz organismu.
Plašākās sabiedrības uzmanību HIV/AIDS sāka piesaistīt tikai tad, kad ar to sāka slimot slavenības. 1985. gadā mūžībā aizgāja aktieris Roks Hudsons, kurš kino attēloja spēcīgus vīriešus un meitu ģēģerus, bet patiesībā viņš bija gejs. Hudsona nāve cita starpā bija pirmā reize, kad par jauno pandēmiju ieminējās jau minētais Ronalds Reigans.
Cits stāsts bija par puisi vārdā Raians Vaits, kurš HIV saķēra no asinīm, jo viņam bija hemofilija. Raiana stāstu pasaulē palīdzēja izplatīt slaveni sportisti, kā arī un īpaši mūziķis Eltons Džons. Raians aizgāja mūžībā 1990. g. 8. aprīlī un nedēļu pirms vidusskolas pabeigšanas. Atceros to faktu redzējis televīzijā un raudājis un raudājis.
Latvijā pirmā HIV infekcija diagnosticēta 1987. gadā. 1990. gadā konstatēts pirmais gadījums, kad heteroseksuālo dzimumkontaktu ceļā inficēta sieviete.
Bums HIV infekciju skaitā bija 1997. gadā, kad sāka parādīties pirmie inficētie injicējamo narkotiku lietotāji. 2001. gadā bija vislielākais reģistrēto infekciju skaits — 807.
Laikā kopš tam skaits ievērojami pazeminājies, cita starpā tāpēc, ka arī mūsu valstī ir nevalstiskas organizācijas, kuras var sniegt padomu gados jauniem gejiem, kā arī narkotiku lietotājiem par sevis pasargāšanu. Tas nav sarežģīts reizes rēķins. Prezervatīvs tur ir galvenais.
Pēc 40 gadiem kopumā pasaulē no HIV/AIDS ir miruši apmēram 35 miljoni cilvēku, it īpaši Āfrikā, kur veselības aprūpes nekādas īpašas nav. Turīgās valstīs HIV/AIDS jau sen vairs nav tas nāves sods, kāds tas bija sākumā.
Cita starpā ir medikaments, kuru cilvēks var paņemt pirms nedroša seksa vai narkotiku lietošanas un sevi pasargāt, ja arī vīruss ir otra cilvēka organismā. Attīstīti arī citi medikamenti, kuri cilvēkiem ar HIV infekciju var nodrošināt visnotaļ normālu dzīvi.
Un tas cita starpā arī ir pozitīvi saistībā ar pašreizējo pasaules pandēmiju. Ļoti plašie un intensīvie virusoloģijas pētījumi, kādi pēdējo četru dekāžu laikā veikti attiecībā uz HIV/AIDS, ļoti palīdzēja Covid-19 vakcīnas izstrādāšanā un ražošanā ļoti daudz ātrāk nekā tas būtu noticis citādi.
Covid-19 vakcīnas, savukārt, iespējams, palīdzēs atrast vakcīnu pret HIV. HIV vīruss ir krietni sarežģītāks nekā koronavīruss, bet varbūt, varbūt.
