400 000 cilvēku saņemtu minimumu, ja ieviestu “divu grozu” sistēmu veselības aprūpē 0
Ieviešot divu grozu sistēmu veselības aprūpē, 400 000 cilvēku saņemtu tikai minimumu jeb pamata grozu, ja vien paši brīvprātīgi neapdrošinātos, secināts, analizējot veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļautos datus.
Kā norādīts Veselības ministrijas (VM) informatīvajā ziņojumā “Par nepieciešamajām izmaiņām Veselības aprūpes finansēšanas likumā”, kopumā 400 981 personai pienāktos tikai veselības aprūpes minimums, ja vien tā pati neapdrošinātos.
No šīm personām 129 437 pērn ir saņēmuši kāda veida veselības aprūpes pakalpojumus.
VM uzskata, ka šāds no pilnā groza “izkrītošo” iedzīvotāju skaits ir ļoti liels un ierobežo pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Tāpēc ministrija tagad rosina valsts veselības apdrošināšanai pakļaut visus nodarbinātos, izveidojot vienu, nevis divus pakalpojumu grozus.
Veselības aprūpes finansēšanas likumā nepieciešams ieviest finansēšanas modeli, kas balstās uz pilna veselības pakalpojuma groza nodrošināšanu visiem Latvijas rezidentiem ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem, uzsvērts VM ziņojumā.
Ministrijas piedāvātais jaunais finansēšanas modelis balstās uz esošā vienlīdzības principa saglabāšanu, proti, neatkarīgi no ienākuma līmeņa, veselības stāvokļa vai vecuma, tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus.
Lai ieviestu visaptverošu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, iecerēts valsts obligātai veselības apdrošināšanai pakļaut visus valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicējus, par vienu procentpunktu palielinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas arī tiem darba ņēmējiem, par kuriem šīs iemaksas netiek veiktas vispārējā režīmā, kā arī mikrouzņēmuma darbiniekiem, skaidrots ziņojumā.
Tāpat iecerēts valsts obligātai veselības apdrošināšanai pakļaut Latvijas rezidentus, kuri nodokļus maksā citos režīmos, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji.
VM priekšlikums paredz visiem apdrošinātajiem nodrošināt pilnu veselības aprūpes pakalpojumu grozu, atsakoties no veselības aprūpes pakalpojumu dalījuma divos grozos.
Vienlaikus kopā ar minētajām izmaiņām iecerēts saglabāt iespēju, veicot maksājumu, valsts obligātai veselības apdrošināšanai pievienoties atsevišķām iedzīvotāju kategorijām.
Pēc ziņojumā paustā, lai ieviestu iecerētās izmaiņas, nepieciešams līdz 2019.gada 1.jūlijam veikt grozījumus vismaz Veselības aprūpes finansēšanas likumā, likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un Mikrouzņēmumu nodokļu likumā, paredzot pārejas periodu līdz 2020.gada 1.janvārim.
Kā ziņots, no 2018.gada valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likme tika paaugstināta par vienu procentpunktu, šos ieņēmumus novirzot veselības aprūpes nozares finansēšanai. Tomēr, kā iepriekš skaidroja Viņķele, tas patlaban nav attiecināts uz visiem legālās nodarbinātības veidiem, tostarp mikrouzņēmuma režīmā strādājošajiem, patenta maksājumu veicējiem un autoratlīdzību saņēmējiem.
Tāpat vēstīts, ka no šī gada Latvijā bija jāsāk darboties veselības aprūpes finansēšanas modelim, kas balstās uz valsts veselības apdrošināšanu un paredz divus atšķirīgu līmeņu pakalpojumu grozus pacientiem, kas veic šos apdrošināšanas maksājumus, un tiem, kas tos neveic.
Veselības aprūpes minimumā jeb pamata grozā, kas pienāksies visiem iedzīvotājiem, ietilpst neatliekamā palīdzība, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpe, valsts vēža skrīnings un procedūras pacientiem ar nieru mazspēju, ģimenes ārsta aprūpe, tostarp ārsta veiktās manipulācijas, diagnostiskie izmeklējumi, kas veikti ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ārstniecība, kā arī kompensējamās zāles personām ar psihisku saslimšanu, atkarībām, cukura diabētu un infekciju slimībām, piemēram, HIV, AIDS, tuberkulozi un citām. Šajā grozā iekļauta arī onkoloģisko ārstēšanu, kā arī sirds un asinsvadu slimību diagnostiku.
Savukārt pilnajā grozā, kas pienāksies tikai apdrošinātajiem, būs primārā aprūpe, veselības aprūpe mājās, laboratoriskie izmeklējumi ar speciālista nosūtījumu, ārstēšanās dienas stacionārā un slimnīcā, medicīniskā rehabilitācija, vecmāšu un ārstu speciālistu palīdzība, visas kompensējamās zāles un medicīniskās ierīces, psihoterapeitiskā un psiholoģiskā palīdzība, kā arī izdevumu segšana par ārstēšanos Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs.
