4 zelta padomi komunikācijai bez agresijas 0
Mūsu sarunas bieži vien pārvēršas par neauglīgu mētāšanos ar pārmetumiem. Kā no tā izvairīties? Prast saskatīt faktus, apzināties savas jūtas, izteikt savas vajadzības, skaidri formulēt lūgumus – tās ir metodes, kura palīdz mums atrast īstos vārdus, sastāvdaļas.
Veiksmīgas komunikācijas atslēga ir runāt skaidri. Tas varētu šķist tik vienkārši, bet biežāk mēs ielaižamies daudzvārdīgos abstraktos pārspriedumos un gandrīz nekad nerunājam par to, kā tobrīd jūtamies. Kad izgāžam uz sarunu biedru visu, kas sakrājies, viņš kļūst neuzmanīgāks, jo slīkst mūsu vārdu plūdos.
Skaidrība un precizitāte – galvenais Amerikas psihologa Maršala Rozenberga izstrādātās nevardarbīgās komunikācijas metodes pamatprincips.
Apgūstot četrus pamatnoteikumus (nevērtējoša novērošana, savu jūtu atzīšana, ar šīm jūtām saistīto vajadzību noteikšana un konkrētu lūgumu formulēšana), mēs iemācīsimies runāt tā, lai sarunu biedrs varētu mūs sadzirdēt un saprast. Rezultātā komunikācija ar partneriem un bērniem, vecākiem, draugiem un kolēģiem kļūs efektīvāka. Vērts izmēģināt!
1. Objektīvi redzēt faktus
Neviļus mēs pamanām cita cilvēka uzvedībā to, kas mūs traucē (kaitina, aizvaino): nekārtība bērnu istabā; partneris atkal atgriezās mājās vēlu… Mēs secinām: nekārtība ir slinkuma pierādījums, kavēšanās ir necieņas izpausme. “Ir svarīgi situāciju skatīt objektīvi un nevērtēt to,” saka Maršals Rozenbergs.
Indiešu gudrais Krišnamurti uzskatīja, ka novērošana bez novērtējuma ir augstākā domāšanas forma.
Patiešām, nav viegli uztvert citus cilvēkus, viņu vārdus un darbības, nepaužot savu viedokli. Novērtējot, vispārinot (“tu vienmēr…”), pārspīlējot, piekarinot birkas, mēs sašaurinām savu otra cilvēka uztveršanu un nespējam komunicēt konstruktīvi. “Novērtējoši spriedumi sarunu biedrā rada spēcīgu emocionālu protestu, vēlēšanos aizstāvēties,” skaidro psihoterapeite un sociālā psiholoģe Margarita Zamkočjana.
“Tieši tāpēc kā atbildi bieži dzirdam ko asu, pat rupju. Mūsu vārdi tiek uztverti kā uzbrukums un izraisa vienīgo vēlmi – aizstāvēties. Fakta konstatēšana, vienkāršs apraksts par to, ko mēs redzam, gluži pretēji, palīdz izvairīties no pārpratumiem, strīdiem. Mūsu sarunu biedram ir izvēle, manevrēšanas brīvība.”
Maršals Rozenbergs ierosina aizstāt novērtēšanu ar novērojumiem.
Bezjēdzīgu un aizvainojošu apsūdzību vietā (“Tu nekad nepadari darbu līdz galam!”, “Tu vienkārši esi sliņķis!”) vari aprobežoties ar vārdiem: “Darbs nav padarīts”. Pirmajā reizē grūti? Protams! Mēs esam pieraduši novērtēt un nosodīt viens otru.
2. Atzīt savas jūtas
Pajautā: “Kāpēc šī nekārtība (aizkavēšanās) mani tā aizskar?” Ieklausies sevī, saproti, ko jūti saistībā ar situāciju (dusmas redzot nekārtību, skumjas partnera aizmāršības dēļ), tā vietā, lai mēģinātu uzminēt, kāpēc tuvinieki rīkojas tieši tā (“Bērns par mani ņirgājas”, “Partneris mani ignorē”).
“Ikviens no mums spēj atšķirt daudzas savu pārdzīvojumu nianses,” saka Margarita Zamkočjana. “Grūtības slēpjas tajā, ka daudzās kultūrās ir tabu: runāt par sevi un savām jūtām ir neveikli, nepieklājīgi un robežojas ar narcismu. Turklāt lielākā daļa no mums uzauga ģimenēs, kurās jūtas netika uzskatītas par svarīgām, un šodien mēs bieži “slēpjam” un noliedzam tās.”
“Saprast savas jūtas nozīmē noskaidrot, kas mūsos ir dzīvs,” konstatē Maršals Rozenbergs, “bet vienlaikus ļauj otram sajust sevi par attiecību subjektu. Piemēram, atzīstot savu vieglo ievainojamību, mēs atzīstam arī sarunu biedra tiesības uz to.
Turklāt, runājot par sevi, mēs aicinām otru atklāti izteikties par to, kā viņš jūtas.
“Es esmu sarūgtināta” vai “Es satraucos, kad tu aizkavējies” – ir vēl daudz citu frāžu, kas ļaus otram izteikt savu nostāju (“Klausies, bet šī ir mana istaba!”, “Man ne vienmēr ir iespēja piezvanīt”). Tikai ieklausoties savos pārdzīvojumos, mēs atradīsim ceļu pie otra.”
3. Izteikt savas vajadzības
“Pie tā apstāties, protams, nevajag, jo aiz mūsu jūtām slēpjas vajadzības un vērtības, kas tās izraisīja,” saka Margarita Zamkočjana. “Kad kāds novērtē mūs vai ar savu rīcību liek šaubīties par mūsu vajadzībām, mēs uzreiz reaģējam ar emociju vētru. Tikai atšķetinot šo emociju kamolu, apzinoties un nosaucot savas jūtas, varam spert nākamo soli – izprast, kādas vajadzības šajā komunikācijā tika uzjundītas.”
Saprotot sevi, mums ir vieglāk saprast citu vēlmes: pamatvajadzības (mīlestība, atzīšana, drošība) mums visiem ir vienādas. “Man mājā vajadzīga kārtība un komfortu,” teiks kāds no vecākiem. “Man ir būtiski zināt, ka esmu tev svarīgs,” piebildīs laulātais.
“Komunikācijā bez agresijas pirmā doma vienmēr ir par sevi,” piebilst Maršals Rozenbergs. Tādēļ mums neizbēgami būs jātiek skaidrībā ar savām bailēm un patiesajām vajadzībām. Vai šī tieksme pēc kārtības nāk no bērnības? No kā es patiesībā baidos, paliekot vakarā vienatnē?
4. Formulēt savus lūgumus
Pienācis laiks lūgt sarunu biedru rīkoties tā, lai ņemtu vērā tavas jūtas un vajadzības. Esi uzmanīgs, izvairies no negatīviem apgalvojumiem: tādām frāzēm kā “Es vairāk necietīšu nekārtību tavā istabā!”, “Neuzdrošinies nokavēt!” Tās nesniedz pozitīvu rezultātu – gluži pretēji, palielina pretestību.
Lūgumam jābūt izteiktam skaidri un jānosauc konkrētas pozitīvas darbības: “Es gribu, lai tu, novelkot drēbes, tās uzreiz ieliktu skapī”, “Es gribu, lai tu piezvanītu, ja nāksies aizkavēties”.
Aizplīvuroti, abstrakti, divdomīgi izteikumi tikai rada apjukumu.
Savukārt jo skaidrāk paziņojam, ko vēlamies, jo ticamāk, ka to saņemsim.”Bet ir viens risks,” Maršals Rozenbergs brīdina. “Tas, ko mēs sakām un ko mūsu sarunu partneris dzird, ne vienmēr sakrīt. Tāpēc ir tik svarīgi izprast, vai mūsu vārdi ir sadzirdēti.” Lai to saprastu, jāpalūdz otram pateikt, kā viņš saprata mūsu lūgumu, izteikt savu viedokli par situāciju, ievērojot četrus noteikumus (novērošana, sajūta, vajadzība, lūgums).
Komunikācijas māksla slēpjas tajā, ka pastāvīgi jāpārbauda, cik precīzi mēs saprotam viens otru. Šī ir sāpīgākā metodes daļa: nebeidzama pārfrāzēšana kādam var šķist smieklīga. “Emu pateicīga tev, ka pārstāstīji, kā dzirdēji manis teikto. Es redzu, ka neizteicos pietiekami skaidri un mēģināšu pārformulēt savu domu…” Bet šīs frāzes ir metodes klasika! Tās kaitina tikai tad, ja nav īstas empātijas, līdz jušanas.
Lai izvairītos no “varas” attiecībām, svarīgi uztvert sarunu partneri kā sabiedroto, nevis ienaidnieku. Tiklīdz esam to noskaidrojuši, var aizmirst par tehniku. Bet, lai attīstītu sevī šādu noslieci, nekas nav labāks par nevardarbīgas komunikācijas metodi. Ja iekšējā dialoga laikā pielietosi četru soļu procesu, tas ļaus iemācīties just līdzi sev – galu galā, bez tā nav empātijas pret citiem.
