Šūpošanās 3
Runā, ka Lielās dienas rītā saule aust citādi nekā citos rītos – tā it kā vairākas reizes palecas. Iespējams, tieši tāpēc par vienu no skaistākajām tradīcijām Lieldienās kļuvusi šūpošanās, ko var uzskatīt kā neformālu palīdzību saulītei pacelties debesu kalnā.
Šūpoles ir ļoti dažādas, bet pirms šūpošanās tās vispirms jāizpušķo.
Lai ar šūpolēm neatgadītos nekas neparedzēts, tām ziedo olu – to ierokot tieši zem šūpošanās vietas.
Bet tās arī varēja iesvētīt, pār šūpoļu kārti metot olu. Ja izdevās apskriet apkārt un noķert, lai nesaplīst, tad bija liels prieks, jo tas bija kā solījums – dzīvos visilgāk.
Pirmo parasti izšūpoja saimnieci un saimnieku, un tikai pēc tam pie šūpošanās tika pārējie.
Šūpojas visas trīs pavasara saulgriežu dienas. Pēdējais ir šūpotņu sagraušanas vakars, kad pēdējo reizi vēl visus pēc kārtas izšūpo,
pēc tam atraisa striķus, un šūpoles ar troksni sagāžas. Citur nojauktās šūpoles arī sadedzina. Mūsdienās gan tā vairs nedara, jo šūpoles paliek visu vasaru gan bērnu priekam, gan jauniešu romantikai.
