Ebreju genocīda upuru piemiņas diena – aicinājums nepievērt acis uz šiem traģiskajiem notikumiem 38
Katru gadu Latgales priekšpilsētā Rīgā uz piemiņas sarīkojumiem pulcējas ļaudis, skan dziedājumi, lūgšanas. Arī šogad 4. jūlijā Latvijā oficiāli piemin Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Nopietni un pamatoti.
1941. gads Latvijas iedzīvotājiem izvērtās par vienu no pašiem drūmākajiem 20. gadsimta vēsturē. Pēc 14. jūnija komunistiskā režīma deportācijām, kas aizrāva Sibīrijas moku ceļos tūkstošus Latvijas pilsoņu, “lieki” nešķirojot ne dzimumu, ne vecumu, ne tautību, nāca 1. jūlijs, kad nacistu armija ieņēma Rīgu un parādes solī maršēja šurpu turpu pa bulvāriem, rīdzinieku smaidu un ziedu apņemti, – tā rāda videohronikas. Daudzi cerēja uzelpot pēc t. s. Baigā gada, taču Baigais gads — vēršoties pret Latvijas pilsoņiem ar iepriekš nepiedzīvotu nežēlību, vēl tikai turpināja uzņemt apgriezienus un ļoti smagi cieta Latvijas ebreju kopiena.
Rīgā, Valdemāra ielā 55, studentu korporācijas “Lettonia” miteklī operatīvi tika izplānotas nežēlīgas un koordinētas darbības un 4. jūlijā tika nodedzināti vēsturiski dievnami Rīgā (par sadedzināto upuru skaitu Horālā sinagogā Gogoļa ielā vēsturnieki diskutē vēl šobrīd), daudzus cilvēkus dzīvus sadedzināja arī sinagogā Stabu ielā.
“Lettonia” biedri SS ģenerālim Valteram Štālekeram bravūrīgi solīja, ka ar šīm “akcijām” spēšot pret ebrejiem sacelt kājās visu Rīgu, lai nacistu propaganda varētu veiksmīgi uzrādīt vietējo iedzīvotāju “sapratni” par Hitlera “Jaunās Eiropas” mērķiem. Tomēr 4. jūlija slepkavnieciskā akcija rīdziniekus neaizrāva, un atsaucību plašos iedzīvotāju slāņos tā arī neguva.
Lai arī nacisma ideoloģija savus tumšos darbus tolaik skaļi pamatoja ar antisemītismu, bieži tas bija vien aizsegs savtīgām interesēm un izdevībai. Turklāt ne jau vien kāds klasiskais antisemītisms, bet apstākļu izmantošana, lai nesodīti piesavinātos īpašumus un vērtslietas, jau pirmajās nacistu okupācijas naktīs bija iemesls uzbrukumiem saviem kursabiedriem, mācībspēkiem, kaimiņiem, pazīstamiem Latvijas darbiniekiem, agrāk turīgiem ļaudīm un vienkārši – tāpat vien, apklaušinoties pie namu sētniekiem pēc žīdiem jeb ebrejiem, kas automātiski kopš 1. jūlija nozīmēja nesodītus noziegumus uz pilnīgi neaizsargātu cilvēku rēķina.
Atceros, kā 1993. gadā Rīgā tikko atjaunotās “Lettonia” sarīkojumā slepkavojošo dedzināšanas akciju “veterāni” jaunajiem biedriem lielījās ar saviem pagātnes “veikumiem” — kā dedzinājuši, kā plānojuši 4. jūlija akciju. Bija pagājuši 52 gadi kopš tā notikuma, nicinājums pret ebrejiem joprojām bija liels un vainas apziņas — nekādas. Latvija bija pavisam nesen atguvusi neatkarību, un korporācijas aktīvi sāka vervēt jaunus biedrus. 4. jūlija “varoņi” tika celti godā, mērcēja smīnīgās lūpas alus kausos, dzēra tubrālības ar arvien jauniem biedriem un līdz mūža galam tika aktīvi apkarināti ar studentu korporāciju apbalvojumiem, tajā pašā laikā, ja ārēji apstākļi to prasīja, virspusīgā paviršumā publiski padeklarēja savu norobežošanos no nacisma noziegumiem…
Vācija ir spērusi lielus soļus, apzinoties holokausta smagumu. 4. jūlijs Latvijā atgādina un aicina nepievērt acis uz šiem traģiskajiem notikumiem, pārzināt savu vēsturi un, cienot bojā gājušo cilvēku piemiņu, cienīt arī savu valsti.
