4 biežākās kļūdas, kāpēc topošie šoferi “izkrīt” CSDD braukšanas eksāmenā. Tās der atcerēties arī pieredzējušiem šoferiem
0
Šoferi, kuriem jau ir autovadītāju apliecības, nereti ielās mēdz vērot CSDD eksāmenu auto, jo ir interesanti pavērot viņu rīcību un reizēm arī pieļautās kļūdas. Bet patiesībā jau ikvienam satiksmes dalībniekam der zināt pamata iemeslus, kāpēc topošie šoferi mēdz “izkrist” eksāmenā, jo arī profesionāļi mēdz šādi kļūdīties.
Lai noskaidrotu biežākos iemeslus, kāpēc topošie šoferi reizēm nenokārto braukšanas eksāmenu, sazinājos ar Albertu Krūmiņu – CSDD Rīgas reģiona vadītāja vietnieku.
Viņš sarunas sākumā atgādina, ko tad vispār nozīmē vadīt automašīnu. Pirmkārt, to varētu skaidrot caur tehnisko nozīmi – tā ir auto pārvaldīšana, stūrēšana, kas tiek vērtēta eksāmenā un satiksmē parasti tajā ziņā viss ir kārtībā. Otrkārt, vadīt automašīnu nozīmē, esot uz ceļa, nodot un uztvert informāciju – signāli – ātrums – stāvoklis uz brauktuves – pamanīt dažādas situācijas, signālus, reaģēt atbilstoši tiem. Savukārt trešais līmenis ir auto vadīšana kā māksla netikt pārsteigtam un nepārsteigt citus satiksmes dalībniekus, prognozēt citus vadītāju rīcību, pareizi nolasīt ceļa un satiksmes organizācijas līdzekļus, kā arī piedomāt, lai mana kā vadītāja rīcība būtu viegli uztverama un saprotama citiem vadītājiem. Patiesībā šī izpratne ir svarīgi ne tikai automašīnu šoferiem, bet arī gājējiem un velobraucējiem, jo, ievērojot šos principus, satiksme kļūst droša un patīkama visiem tās dalībniekiem.
Ievadā der pieminēt kādu ziņu, par ko šobrīd klusu priecājas visi, kas atbildīgi par satiksmes drošību mūsu valstī.
“Šogad mēs ejam uz tādu kā rekorda gadu ar vismazāk bojā gājušajiem uz ceļiem pēcpadomju vēsturē. 2022. gads bija iepriekšējais labākais gads, bet ceram, ka šogad to izdosies pārspēt.
Uz 20.novembri šobrīd ir reģistrēti 99 ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušie. Jā, tas joprojām ir ļoti liels skaitlis, bet tas ir mazākais uzraudzības vēsturē. Katram satiksmes dalībniekam ir jāapzinās, ka mūsu izvēles, rīcības un uzvedība var glābt dzīvības.”
Atbilstoša ātruma izvēle
Kā pirmo iemeslu, kāpēc topošie šoferi mēdz izkrist CSDD braukšanas eksāmenā, Alberts min neatbilstoša ātruma izvēli, kas ir aktuāla tēma arī jau pieredzējušiem šoferiem.
“Pilnīgi jauns vadītājs visu dara lēnu – viņam nepieciešams vairāk laika, lai apstrādātu informāciju, pieņemtu lēmumu un veiktu rīcību. Meistarībai augot, palielinās ātrums, kādā šoferis var veikt uzdevumus. Eksāmenos gribam, lai visi brauc ar konkrētajam ceļa posmam atbilstošu ātrumu, kas drošos apstākļos ir arī maksimālais atļautais ātrums – tā mēs veicinām satiksmes plūsmas viendabīgumu,” ieskicē Alberts.
Viņš gan arī piebilst, ka brīdī, kad iegūta kaut kāda pieredze, šoferi ātri pierod pie ātruma un nereti uzvedas tā, it kā ātruma ierobežojumi uz viņiem neattiektos. Jāatgādina, ka visā Eiropā sabiedrība ir vienojusies, ka apdzīvotās vietās atļautas braukšanas ātrums ir 50 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām atkarībā no ceļa veida, bet lielākoties tie ir 90 km/h.
Un tam nav nekāda sakara ar katra šofera meistarību, šie ātruma ierobežojumi ir noteikti, lai meklētu balansu starp tiem, kas dzīvo ielu un ceļu malās, un tiem, kas brauc, lai meklētu balansu starp troksni, putekļiem, ekoloģiju un kopējo drošību – reaģēšanas ātrumu.
Alberts saka: “Kļūdīties var gan šoferis, gan gājējs, taču katram ir jādara viss iespējamais, lai neradītu traucējumus un novērstu bīstamības. Ne velti pie skolām un bērnudārziem atļautais braukšanas ātrums ir 30 km/h. Tas ir ar domu, lai vadītājam būtu vairāk laika un vietas, lai varētu labot visas bērnu pieļautās kļūdas. Tādā ātrumā braucot, auto apstāsies 3 metros, kas ir ļoti labs rādītājs.”
Ceļa došana un priekšrocību izmantošana
Kā nākamo biežāko kļūdu eksāmenos jāmin ceļa došanu un priekšrocību izmantošanu. Nereti neprecīzi tiek novērtēts tuvojošā transporta ātrums vai savas spējas veikt manevru, piemēram, izgriezties uz galvenā ceļa, ieskrieties.
Jaunie šoferi, tuvojoties krustojumiem, nereti nespēj redzēt visu kopējo ainu un pietiekoši ātri pieņemt lēmumus, jo vairāk koncentrējas uz nelielu teritoriju ap automašīnu un katru uzdevumu dala daļās (piebraukt, apskatīties gājējus, ceļa zīmes utt.). Šāda problēma mēdz būt arī pie gājēju pārejām – vadītāji noreaģē tikai uz tiem gājējiem, kuri jau ir uz gājēju pārejas, bet nemanāmi paliek tie, kuri tuvojas pārejai un kuru uzvedība liecina, ka viņi vēlēsies šķērsot ceļu. Līdz ar to CSDD eksperti pamana kādu negatīvu tendenci, ka gājēji bieži pirmie pamana automašīnas un tās palaiž, taču patiesībā tā ir šoferu pienākums un atbildība.
Profesionāli šoferi, tuvojoties krustojumam, to “nolasa” jau no attāluma, izvērtē situāciju, iespējams, līgani samazina ātrumu, lai bez apstāšanās veiktu manevru, piemēram, izgriešanos uz galvenā ceļa. Šāda meistarība satiksmē ir vērtīga, taču, lai tādu panāktu, ir jābūt pieredzei un izpratnei.
Alberts atklāj vēl kādu interesantu informāciju saistībā ar spēju novērtēt braukšanas ātrumu automašīnai, kas tuvojas: “Cilvēka acs pielāgojas un spēj novērtēt automašīnas silueta izmaiņas, tādejādi saprastu tā aptuveno braukšanas ātrums. Te gan ir interesanti, ka liela izmēra automašīnas līdz ar to šķietami brauc ātrāk, savukārt, piemēram, motocikli tuvojas šķietami lēnāk, nekā tas ir reāli. Tā ir cilvēka redzes īpatnība, ar ko ir jārēķinās ikvienam satiksmes dalībniekam. Lai vadītājs droši varētu piedalīties satiksmē un pareizi izpildītu prasību dot ceļu, šī kompetence ir mērķtiecīgi jātrenē,. Tabulā redzam, ka 2024.gada valsts eksāmenos 15707 reizes protokola sadaļā Priekšrocību ievērošana un izmantošana ir ielikts vērtējums nepietiekami – eksāmens nav nokārtots.
Apzinoties šo fenomenu, ir svarīgi, lai motociklists manevrē prognozējami, bet vieglā auto šoferis saprot, ka jāskatās uzmanīgi, jo motociklista braukšanas ātrumu ir grūtāk novērtēt.
Izpildot prasību dot ceļu un manevrējot satiksmē, īpaša vērība nepieciešama, ja tuvumā ir sabiedriskais transports, jo nereti tajos ir kājās stāvoši pasažieri un pat nedaudz lielāki palēninājumi bremzējot vai apbraucot var radīt neērtības vai bīstamas situācijas, piem., pasažiera kritiens utml.
Signāla došana
Kā mēs ievācam informāciju no pārējiem satiksmes dalībniekiem, esot uz ceļa? Tam ir 3 veidi. Pirmkārt, novērtējam cita dalībnieka stāvokli uz brauktuves – stāvoklis joslā, attālums līdz apmalei utt. Otrkārt, novērtējam viņa braukšanas ātrumu – ātrums tiek samazināts vai, gluži pretēji, palielināts. Treškārt, pamanām dažādus signālus, ko dod citi vadītāji (visbiežāk tie ir dažādi gaismas signāli), retāk signāli ar roku, līdz pat acu kontaktam. Šajos pašos 3 veidos mēs nododam signālus citiem dalībniekiem.
Te CSDD pārstāvis ataino kādu situāciju, kādās praksē salīdzinoši bieži notiek negadījumi: “Ja ārpus apdzīvotas vietas automašīna plāno nogriezties pa kreisi, bet šajā brīdī kāds cits ir uzsācis apdzīšanas manevru, – tas ir biežs avāriju iemesls. Ātrums ir liels, bojājumi līdz ar to arī. Kā novērst potenciālo negadījumu? Pirmkārt, pagrieziena rādītājs ir jāieslēdz laikus, lai aizmugurējie skaidri redz, ka tiks veikts manevrs. Bet, otrkārt, nereti automašīnas rindā ir vairākas, piemēram, 3. Šādā situācijā rindā trešais vadītājs var pat nepamanīt pirmā vadītāja ieslēgto pagrieziena rādītāju (pa vidu esošais automobilis aizsedz redzamību), tāpēc automašīnai, kas plāno veikt manevru, iespējami jāpietuvojas ass līnijai, tādejādi ļaujot visiem aizmugurē braucošajiem ieraudzīt virzienrādītāja signālu. Protams, jebkurā gadījumā manevra veicējam uzmanīgi jāvēro notiekošais spoguļos un atbilstoši jārīkojas, ja kāds no aizmugurē braucošajiem ir uzsācis apdzišanas manevru.”
Problēmas rodas, ja citi satiksmes dalībnieki nesaņem vajadzīgo informāciju un nesaprot, ko konkrētais šoferis plāno darīt. Dažkārt eksāmenos un ikdienas satiksmē arī uz vienvirziena ielām kāds pagriezties pa kreisi cenšas no ielas vidus, lai gan to būtu jādara no kreisās malas, šādi manevri ir bīstami un nereti beidzas ar apkārtējo vadītāju apjukumu vai negadījumu. Tāpat pārsteiguma sajūtu var radīt lielgabarīta kravas automašīnas, kurām nereti, lai veiktu manevru, ir nepieciešama lielāka trajektorija, tas ir pirms manevra jāatkāpjas no malējā stāvokļa, kam citi šoferi nav gatavi.
Iekļaušanās plūsmā
Šis jautājums jaunajiem šoferiem mēdz sagādāt īpašas grūtības, jo kompetenču līmenis vēl nav tik labs, trūkst automātisma un satiksmes plūsmas izjūtas. Jaunie šoferi daudz koncentrējas uz ātruma pārslēgšanu (ja kārto eksāmenu ar mehānisko ātrumkārbu), tāpēc mēdz pietrūkst uzmanības citām darbībām.
Nereti līdz ar to redzamas situācijas, kad krustojumā luksoforā iedegas zaļā gaisma, visi aizbrauc, bet eksāmena automašīna tikai pēc ilgāka laika uzsāk kustību. Lai to iemācītos, ir nepieciešams laiks un prakse – mēs nevaram iemācīties peldēt tikai skatoties uz baseinu – ir jāpeld.
“Problēma patiesībā sākas vēlāk – kad braukšana iet veiklāk, dažiem šoferiem sāk šķist, ka vienmērīgas satiksmes plūsmas nodrošināšana uz viņiem neattiecas, tāpēc sāk nerespektēt citu vajadzības, agresīvi veikt apdzīšanas manevrus, lieki pārkārtoties intensīva satiksmē utt.,” skaidro Alberts.
Te viņš min arī piemēru no Saulkrastu šosejas siltās vasaras svētdienu pēcpusdienās, kad satiksme ir ļoti intensīva. Līdz ko plūsma ir lielāka, intensitāte bremzē kopējo braukšanas ātrumu. Daudzi domājoši šoferi tādā brīdī nomierinās un ir gatavi braukt plūsmā ar ātrumu 70 km/h, lai gan pēc noteikumiem tur drīkstētu braukt ātrāk. Šāda rīcība palīdz nodrošināt plūsmas viendabīgumu, paaugstina drošību un neļauj vairoties stresam. Katrs, kurš šādā satiksmē sāks veikt apdzīšanas manevrus, raustīt plūsmu, būs kā darvas piliens medus mucā un pārējiem radīs nepatīkamas sajūtas, pat stresu, kā arī ar savu agresiju tikai bremzēs kopējo satiksmi.
CSDD pārstāvis gan šeit uzteic ceļu policijas darbu, kas ar dronu un citu instrumentu palīdzību cenšas izskaust agresiju ceļu satiksmē.
Alberts Krūmiņš rosina satiksmē arī saglabāt mieru un cilvēcību: “Šoferi nereti dusmojas uz citiem, bet tā nevajadzētu darīt. Vispirms ir jāpavērtē pašiem sevi – ko varējām darīt citādi, lai no kādām nepatīkamām situācijām izvairītos, bet pēc tam jāatceras, ka jāpiedod otram pat tad, ja viņš ir pelnījis dusmas. Piedošana noņems emocionālo nastu no mums pašiem. To daudzi aizmirst.
Dažreiz vadītajiem šķiet, ka ir jāsoda pāri darītāji ar agresīvu bremzēšanu, skaņas signāliem utt. Bet dienas beigās paši dusmu piedzīvotāji un sodītāji aizbrauc mājās nervozi un uzvilkušies.”
