70. gadu zvejnieku dzīve izstādē “Sāļie vēji” 0
Jūrmalas pilsētas muzejā līdz 9. martam skatāma Valda Brauna fotoizstāde “Sāļie vēji”. Izstādē iekļauti darbi, kas pamatā tapuši 20. gadsimta 70. gados, kad, dokumentējot zvejas kolhozus un ražošanas procesus partijas atskaitēm, V. Brauns fotografējis arī zvejnieku dzīvi savām interesēm.
Tas bija laiks, kad jūrā netrūka zivju un lomus neierobežoja stingri noteiktie limiti. Vienīgie ierobežojumi gan zvejai, gan fotogrāfam bija aizliegtā pierobežas zona. Tajā laikā tīkli no zivīm ņirbēja, reņģu un brētliņu lomi nāca neatturamā straumē. Mākslinieka spilgti melnbaltie attēli iemūžinājuši zvejnieku pārliecinošo klātbūtni Staldzenē, Kolkā, Mērsragā, Bērzciemā, Engurē, Apšuciemā, Lapmežciemā, Mangaļsalā, Tūjā, Skultē, Svētciemā. Visapkārt Latvijas jūras robežai. Ikdienas darba ainas ir neatgriezeniskā laika apzīmogotas. Tās pieder vēsturei, tāpat kā kādreiz pierastā Latvijas ainava – zvejniekciemu tīklu būdas. Fotogrāfa aicinājums licis V. Braunam sekot šiem zvejnieku dzīves mirkļiem gan jūrā, gan arī krastā. Prieka pēc radītā kolekcija ar saules un vēja aprautajām zvejnieku sejām tagad iezīmē neiztrūkstošu vaibstu Latvijas – jūras valsts – vēsturē.
Melnbaltajos fotoattēlos redzami tā laika piekrastes zvejnieku darba mirkļi, portretēti strādnieki, kuri savu iztiku pelnīja, ik dienu dodoties jūrā. “Pie zvejniekiem man patika viņu dabiskums un skarbums. Mākslinieciski – viņu seju faktūra, raupjums,” saka pats fotogrāfs. “Man viņu dzīve likās aizraujoša un romantiska, lai gan patiesībā tas ir smags, ikdienišķs darbs. Tā romantika bija vairāk man, to visu iemūžinot.”
V. Brauna darbi ir dziļi emocionāli un ar spēcīgu noskaņu. Laika gaitā tiem nākusi klāt vēl viena pievienotā vērtība – tie kļuvuši par spilgtu kāda jau aizgājuša laika liecību. “Tagad, atskatoties atpakaļ, man ir prieks, ka esmu saglabājis nākamajām paaudzēm zvejnieku ikdienu, krasta dzīvi, kādas šodien vairs nav,” stāsta V. Brauns. Fotogrāfam paticis zvejnieku dabiskums un patiesums. “Ar viņiem bija viegli strādāt, jo viņi bija dabiski. Viņi “nestellējās”. Arī zvejnieku sievas, kas krastā strādāja. Kādas viņām bija rokas un sejas – vēja appūstas. Bet vīri vispār – tādi tipāži, ka es toreiz par viņiem priecājos un turpinu priecāties arī šodien,” piebilst fotogrāfs.
Būs interesanti ieraudzīt zvejnieku ikdienu Zaķusalā, ko arī 70. gadu vidū dokumentējis V. Brauns. “Es toreiz strādāju rūpnīcā “Straume” un, braucot no rīta uz darbu, bieži vien iebraucu Zaķusalā, izpeldējos un iemūžināju arī tur redzamo zvejnieku dzīvi. Fotogrāfijā redzam zvejnieku laivas un viņu darbošanos uz Rīgas fona,” stāsta fotogrāfs.
Izstādītajā kolekcijā ietvertie ģeogrāfiskie pieturas punkti ir Ventspils osta, Šķēdes un Engures zvejas kolhozi, Lapmežciems. Redzami arī Zaķusalas un Skultes zvejnieki. Vietas, kurās, kā norāda autors, varēja tikt klāt, kuras nebija slēgtās zonas. Izstādītie darbi atbilst 20. gadsimta 70. gadu sociālās fotogrāfijas estētikai. Kolekcija līdz šim nav bijusi izlikta plašai apskatei, dažas no fotogrāfijām publicētas Latvijas PSR preses izdevumos. “Tajā laikā partijai atskaitēm vajadzēja kaut ko grandiozu, lielos kuģus. Neinteresēja mazi zvejnieku ciematiņi, pašu zvejnieku portreti,” saka V. Brauns.
