Regīna Frinberga: “Jūtos ļoti laimīga, ka man bijusi iespēja tik daudz dziedāt.” 1
Pēc divām nedēļām 4. martā Latvijas Nacionālajā operā uzzināsim šā gada Lielās Mūzikas balvas laureātus. Pirmā balvas saņēmēja jau zināma – balva par mūža ieguldījumu šogad piešķirta izcilajai latviešu operdziedātājai Regīnai Frinbergai, kura neliedza ekspresinterviju portālam LA.lv.
– Vai sekojat līdzi jauniestudējumiem Nacionālajā operā, un kas jums pēdējā laikā sagādājis māksliniecisku baudījumu?
– Nevar teikt, ka apmeklēju visus uzvedumus, – veselība neļauj, taču sekot jaunumiem cenšos, klausos arī tiešraides radio un televīzijā, īpaši, kad dzied mana audzēkne Kristīna Opolais. Vienmēr interesējos par viņas gaitām, priecājos apmeklēt izrādes, kurās viņa viesojas uz mūsu skatuves.
Viena no pēdējām Latvijas Nacionālās operas izrādēm, kas man nāk prātā, ir “Pīķa dāma” – par šo uzvedumu biju mazliet vīlusies, jo tas bija ieturēts jaunā stilā. Man šķiet, ir lietas, kurām piederas modernizācija, un ir tādas, ko jaunā izskatā grūtāk pieņemt. Pati tik daudz esmu dziedājusi Ļizu, ka tieši šo interpretāciju nevarēju pieņemt.
– Kuras ir jūsu mīļākās lomas?
– Esmu dziedājusi pavisam 45 lomas – gan Vāgnera, gan Verdi, gan citu komponistu operās, – ka grūti izvēlēties kādu vienu vismīļāko. Jūtos ļoti laimīga, ka man ir bijusi iespēja tik daudz dziedāt un tik skaistas lomas. Ja nu jānosauc viena, tā augstākā virsotne varētu būt Lučija di Lammermūra – man pēdējā lielā loma, ļoti skaista, ar ļoti plašu diapazonu.
– Ko jūs vēlētos dzirdēt Lielās Mūzikas balvas koncertā?
– Nezinu, vai man izdosies to apmeklēt. Ja veselība ļaus, noteikti iešu, taču, ja nevarēšu, skatīšos tiešraidē. Rīkotāji noteikti iztiks arī bez manis – ir tik daudz manu ierakstu, ko parādīt. Taču esmu ļoti priecīga un pateicīga gan par to, ka man piešķirta šī balva, gan visiem, kas mani apsveikuši – tas bija patiesi ļoti negaidīti.
Izcilās latviešu dziedātājas Regīnas Frinbergas (1928) karjera uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ilga mazliet vairāk nekā 20 gadu laikā no 50. gadu sākuma līdz 70. gadu pirmajai pusei.
“Regīna Frinberga bija sava laika labākais liriskais opersoprāns,” stāsta mūzikas žurnālists Orests Silabriedis. “Viņai bija dabas dota balss. Kā pati Regīna Frinberga kādā radiointervijā teica – nekas neesot bijis jāstāda vai jāpārstāda, atlika tikai attīstīt. Šī iemesla dēļ dziedātāja konservatoriju beidza četros, nevis piecos gados. Pati kopā ar koncertmeistaru sagatavoja eksāmena programmu. Klausījās Aleksandrs Viļumanis seniors, klausījās citi pedagogi un atzina par labu esam”.
1953. gadā Regīna Frinberga debitēja uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, dziedot titullomu Alfrēda Kalniņa operā “Baņuta”. Drīz pēc tam viņa piedalās Maskavas dekādē, kur pārstāv Latvijas mākslu, dziedot titullomu “Baņutā”, Annu Marģera Zariņa operā “Uz jauno krastu” un Fevroniju Nikolaja Rimska-Korsakova operā “Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu”. Uzreiz pēc dekādes Regīna Frinberga saņem pirmo padomju laika titulu, un viņas karjera plaukst. Dziedātājas lomu skaitā ir Toska, Mimī, Liza (“Pīķa dāma”), Marta (“Ieleja”), Elizabete (“Tannheizers”), Elza (“Loengrīns”), Amēlija (“Masku balle”), Nataša (“Nāra”), Tamāra (“Dēmons”), Katerina Izmailova. Viņa piedalās “Nībelunga gredzena” operu izrādēs, dzied Elenu Bendžamina Britena operas “Pīters Graimss” iestudējumā un ir spoža Laimdota Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” 1966. gada uzvedumā. Regīnas Frinbergas kroņa loma un karjeras vainagojums ir Lučija Doniceti operā “Lucia di Lammermoor”.
Latvijas Radio rīcībā esošie ieraksti liecina, ka viņa bijusi arī brīnišķīga Mikaēla, Jaroslavna, Eiridike, Santuca un Dezdemona. Imanta Kalniņa “Oktobra oratorijas” ieskaņojumā Leonīda Vīgnera vadībā solistu kvartetā Regīnas Frinbergas spožā balss skan neticami skaisti.
