Netradicionāli par dimantiem. Ko tie var mainīt liktenī? Kā tos attīrīt? 0
No lasītājas vēstules: “Esmu lietišķa, skaistināties nemēdzu, taču tagad man ir dimanta gredzens un auskariņi: mūžībā aizgāja kāda radiniece un viss, kas viņai piederējis, novēlēts man. Jūtu vilinājumu šo pasauli iepazīt, bet vienlaikus biedē stāsti par mantoto rotaslietu, īpaši dimantu, ietekmi uz dzīvi. Vai bažām ir pamats?”
Dimants – caurspīdīgs dabiskas nokrāsas kristāls – ir cietākais no dabā sastopamajiem materiāliem. Mosa skalā, pēc kuras cietību salīdzina, tas atbilst etalonrādītājam – skaitlim 10. Šo īpašību, kas izmantojama gan juveliermākslā, gan saimnieciskajā darbībā, rada savdabīga, īpaši simetriska kristāliskā režģa struktūra. Uzskata, ka tā nodrošinot ļoti augstu spēju uztvert un saglabāt informāciju.
Apstrāde, kuras gaitā kristāls iegūst spēju lauzt gaismu – no dimanta pārtop par briljantu vai, poētiski izsakoties, par Dieva asaru, zvaigžņu atlūzu –, ir ārkārtīgi sarežģīta. Tāpēc dimants kopš aizlaikiem tiek uzskatīts par superdārgakmeni, vienlaikus – par augsta sociālā statusa apliecinātāju. Tā nēsāšana allaž bijusi stingri reglamentēta. Saglabājušās divarpus tūkstošus gadu senas liecības par hinduistu tempļiem, kur skulptūrām acu vietā dimanti. Skaistie kristāli izmantoti arī senajos ķīniešu apstrādes darbarīkos. Dārgakmeņi, to vidū dimanti, 200 reizes minēti Bībelē.
Dimanta vērtību nosaka karātos; karāts ir piektdaļa grama jeb 200 miligrami. Lielākajiem dimantiem tiek doti vārdi.
Asiņainu drāmu pavadonis
Daudzu dimantu ciešais savijums ar cilvēku likteņiem nekādā ziņā nav tikai pasaku mīļotāju izdomājums, bet realitāte, kas atspoguļota arī mākslas darbos un vēstures liecībās.
Filma Titāniks aktualizēja Houpa dimanta skarbo gājienu pa pasauli. Šis tumšzilais dārgakmens tika atrasts Indijā, 1642. gadā nokļuva Eiropā – Francijas karaļa Ludviķa XIV rokās, vēlāk tika karalienei Marijai Antuanetei, kura to iedeva vienai no meitām. Tā nomira, bet pati Antuanete tika giljotinēta. Revolūcijas laikā dimantu saskaldīja vairākos gabalos. Kad viens no tiem – Francijas zilais – parādījās tirgū, to iegādājās Anglijas karalis Džordžs VI, kura samērā īsā valdīšanas laika labsajūtu bojāja slimības un liekais svars. 1834. gadā par dimanta īpašnieku kļuva kāds no irāņu baņķieriem, pēc viņa pēkšņās nāves – kungs uzvārdā Houps, kura dēls drīz vien tika noindēts, bet mazdēls gāja bojā nelaimes gadījumā. Tad dimants nokļuva pie kāda austrumzemju sultāna, kurš to uzdāvināja mīļākajai. Diemžēl viņa ņēma nelāgu galu, bet sultānu izsūtīja no valsts. Dimants nonāca Amerikā, taču tā jaunais īpašnieks drīz noslīka, savukārt viņa dēls sajuka prātā. Kādu laiku Francijas zilais piederēja ģimenei, kas vēlāk aizgāja bojā Titānika katastrofā. 1947. gadā tas mantošanas ceļā nokļuva kādas dāmas īpašumā, taču viņa nenoskaidrotos apstākļos nomira…
Spēj ietekmēt likteni
Zinātniski apstiprinātu skaidrojumu tik dramatiskiem dimanta ceļa pieturas punktiem (un līdzīga ir daudzu zināmo dārgakmeņu biogrāfija!) diez vai kāds spēj sniegt. Taču tiem, kuri rēķinās ar materiālās pasaules neredzamo dabu, vērts respektēt: dimants var mainīt sava īpašnieka likteni, notikumus viņa dzīvē pakārtojot dārgakmenī ar nolūku ieliktai programmai vai koriģējot dzīvē nolikto karmisko pārbaudījumu sākšanās laiku. Ja notikums, kam paiet garām tik un tā neizdosies, pienāk ātrāk, nekā cilvēks tam morāli gatavs, viņš var salūzt, nevis kļūt gudrāks un stiprāks…
“Gribu daudz naudas un varas!” Dimants var to sekmēt, bet ikvienam skaidrs, cik postošs spēks ir morāli nestabila cilvēka rokās nonākušai naudai un varai.
Akmens uzvedību ļoti spēcīgi nosaka tā cilvēka pasaules likumību izpratnes līmenis, pie kura tas nokļūst. Tas attiecas ne tikai uz dimantiem, bet visiem stiprajiem akmeņiem.
Tālab pat tradīciju mīļotā jiem angļiem pieņemts: pirms 40 gadu vecuma sasniegšanas – tad morālās vērtības parasti ir izveidojušās un no stiprinājušās – sniegt dimantus citiem vai iegādāties pašiem nav vēlams. Taču īstā reize šiem kristāliem ir dimanta kāzu jubilejas dāvanā. Un saderināšanās gredzenos. Šajā izpausmē kristālam tiek lūgts stiprināt dvēseles tīrību, viengabalainību un neievainojamību, kā arī noturīgumu un pastāvīgumu at tiecībās. Ja kopdzīve pēc tam streipuļo un klupinās – neliek mierā doma, ka mani pietiekami kvēli nemīl, – saderināšanās gredzens mēdz pazust vai to nozog. Turpretī izpratnē, ka mīlestībā galvenais ir došana, nevis patērēšana, gredzens ar dimanta actiņu parasti paliek goda vietā līdz mūža galam.
