Aptauja: Latvija ir otra stilīgākā valsts pasaulē. Vai taisnība? 0
Vai zinājāt, ka Latvija ir otra stilīgākā valsts pasaulē uzreiz aiz Francijas? Stilīguma ziņā mēs mierīgi iekabinām Itālijai, arī igauņi un lietuvieši nav mūsu konkurenti. Kur nu Lielbritānijai un Skandināvijas valstīm ar mums mēroties! Un ASV – kauns pat domāt – stilīguma ziņā palikusi aptaujas pēdējā vietā. Tik jautri pašapzinīgi esam SKDS socioloģiskajā aptaujā. Savus ģērbšanās paradumus tajā atklāj 1000 dažāda vecuma un rocības Latvijas iedzīvotāji. Kā un kāpēc ģērbjamies?
Vai apģērbs ir apģērbs?
Kāpēc cilvēki vispār pērk apģērbu? Izrādās, ir varianti. 71% aptaujāto nāk prātā vienkāršākais iemesls – tāpēc, ka ir novalkāts iepriekšējais. Tomēr katram trešajam tas nav iemesls. Puse aptaujāto apģērbu pērk, lai sevi iepriecinātu un palutinātu. Un 82% aptaujāto piekrīt, ka jauna apģērba iegāde uzlabo garastāvokli, liek justies labāk. Brīnišķīgi! Tad tikai jāgādā jauna kārta un būsim laimīgo cilvēku valsts. Bet tik vienkārši tomēr nav. Spriedze sākas, jau domājot vien par to, kas tad ir apģērbs. 61% sliecas piekrist, ka apģērbs ir cilvēka vizītkarte. (Citiem vārdiem – ko domā par sevi un kā pats sevi vērtē, redzams pēc tava apģērba.) Skaidrs, ka nav nemaz viegli veidot savu vizītkarti. Tikai 17% aptaujāto, vairākumā vīrieši, atzīst, ka nebaidās būt pirmie, kuri sāk valkāt ko atšķirīgu. Bet puse dāmu ir vienotas atziņā, ka skapis pilns, bet nav ko vilkt mugurā. Un tad nu rītos, stāvot pie šā skapja, un atceroties apgalvojumu, ka vīrietis uz slikti ģērbtu sievieti divreiz nepaskatīsies, saģērbties nudien nav viegls uzdevums. Atziņai, ka vīrieši skatās, kā viņas ir apģērbušās, aptaujā gan vairāk piekrīt pašas sievietes. Un nenojauš, ka puse vīriešu nepievērš uzmanību viņu apģērbam.
Arnis Kaktiņš, SKDS vadītājs, komentē pētījumu, ka 5% savā apģērbā nepārprotami grib atšķirties no citiem. Tie ir cilvēki līdz 44 gadu vecumam. Vēlāk vēlme atšķirties plok. Gandrīz puse īpaši nepūlas izcelties un cenšas ģērbties klasiski eleganti. Pārsteidzoši, ka arī tad, ja ir brīva iespēja izvēlēties, katrs piektais tomēr izvēlētos ģērbties lietišķā biroja stilā. Puse sieviešu dod priekšroku klasiski elegantajam stilam, no vīriešiem tikai katrs trešais. Romantiskais stils iet pie sirds 10% sieviešu, īpaši jaunietēm. Vīrieši šim stilam drīzāk saka – nē.
Aptaujas dalībniekiem tika vaicāts, cik daudz laika viņi no rīta pavada, lai izvēlētos apģērbu un saģērbtos. Aptauja notika internetā, tāpēc dalībniekiem bija iespēja uzņemt laiku. Un kas izrādījās? Darbdienās ģērbjamies ātrāk (vidēji – 8,14 minūtēs) nekā brīvdienās (vidēji – 9,57 minūtēs), un sievietes šim nolūkam tērē divreiz vairāk laika nekā vīrieši. Tas nepārsteidz, bet pētījums to arī pierāda. Vidēji statistiski, protams. Nē, nu ir jau arī procents lēnīgo, kuri ģērbjas 45 minūtes un pat ilgāk.
Un kā tad ar modi? Veseliem 7% iedzīvotāju modes tendences ir tik būtiskas, ka viņi pērk apģērbu, sekojot tām. Divas trešdaļas atzīst, ka kaut kāds priekšstats par modi viņiem tomēr ir un to iegūst, vērojot laikabiedrus uz ielas, sabiedriskajā transportā, pasākumos un aplūkojot apģērbus veikalu skatlogos. Pusei vīriešu gan ir vienalga – ir tāda mode vai nav. Katrs piektais aptaujātais nesaprot, ko nozīmē – revidēt skapi. Sieviešu gan viņu vidū neatrast. Un tad sanāk, ka puse aptaujāto revidē savu drēbju skapi divreiz gadā un biežāk.
Gandrīz pusei aptaujas dalībnieku apģērbu izvēle otro roku veikalos šķiet stilīga un aizraujoša, jo nevienam citam tāda apģērba nebūs. Un tikai ceturtā daļa domā, ka tā ir trūcīgu ļaužu pazīme. Interesants bija arī aptaujas jautājums, vai vīriešiem pieklājas valkāt rozā krāsas drēbes. Vīrieši biežāk atbild – nē, sak, veči rozā nenēsā. Sievietes ir pielaidīgākas – vai, dieniņ, lai jau nēsā!
Katrai lietai savs mūžs
Gints Bude, modes dizainers, stila un etiķetes eksperts, uzskata, ka Latvijā cilvēki vēl nav tik ļoti noguruši no sava vizuālā tēla veidošanas, kā, piemēram, Skandināvijā, kur šai nodarbei veltītu laiku uzskata par zemē nomestu. Latvijā cilvēki domā, ko vilkt mugurā. Bet, protams, visi zinām, kā ir ar rocību un izvēli. Tāpēc jau sabiedrības turīgais slānis drēbes iegādājas ārzemēs. Modes speciālists stāsta, ka šobrīd nav vienotas vadlīnijas, kā vajadzētu izskatīties šodien, mūsdienīgi. Savā garderobē var iegādāties dažādu, pat pretēju stilu dominējošās lietas un veiksmīgi tās miksēt. Nemūsdienīgu apģērbu nodod apstrādes tehnoloģijas un apģērbā izmantotie materiāli. Pēc Otrā pasaules kara līdz 90. gadiem bijis dizaineru, talantīgu modes mākslinieku uzplaukuma laiks. Bet tagad mode neattīstās kā diktatūra, kā mums vajadzētu ģērbties, drīzāk modes dizaineri paši ir pakļauti lielo krāsu koncernu un audumu ražotāju diktātam.
Pusei aptaujas dalībnieku iepirkšanās lietotu preču veikalos šķiet stilīga un aizraujoša un nebūt ne nabadzības pazīme.
Tomēr mana pārliecība ir – ne vienmēr vislabākās lietas var atrast lietoto apģērbu veikalos, jo katrai lietai ir savs mūžs. Var jau kādu tērpu atdzīvināt, bet tas vairāk saistās ar vakartērpiem – samtiem, brokātiem. Bet ikdienas lietošanai vēlams apģērbu pirkt jaunu, jo tajā ielikta mūsdienīga pieeja auduma izgatavošanā un apstrādē. Ja ļoti gribas iet “second hand” veikalos, iesaku veidot hobiju – apģērbu kolekcionēšana. Bet nevajadzētu tos vilkt mugurā. Apģērbs nav glezna, skapis vai dīvāns, ko var nepārtraukti lietot, apģērbs ir apģērbs. Un apģērbam ir sava laicīgā nozīme. Nu nevar mūsdienīga sieviete iepirkties lietotu apģērbu veikalos! Ko tad viņa mums līdz ar to demonstrē? To, ka viņa ir iestrēgusi kādā noteiktā laikā. Turklāt cenas lietoto apģērbu veikalos ir šokējoši augstas, salīdzinot ar to, ko var iegādāties divreiz gadā, kad veikaliem ir atlaides. Apģērbs stāsta, cik mēs esam mūsdienīgi. Tas ir socializācijas elements, kas parāda, ka tu ar savām domām esi mūsdienām atbilstošs.
Vēsu prātu
Gints Bude lasa daudz lekciju visā Latvijā un tajās allaž iesaka izmantot atlaižu laikus. Pirkt iepriekšējā vakarā, kad kaut kur jādodas, ir vieglprātīga attieksme pret sevi, savām finansēm, savām vajadzībām. Tas liecina, ka cilvēki neplāno savu garderobi pusgadu un gadu uz priekšu. Lai beigtu šādu izšķērdīgu dzīvi, jāprot komplektēt savu drēbju skapi.
Ļoti daudzas sievietes ir veiksmīgas mājsaimnieces. Nedomāju, ka viņas galdu klāj vienlaikus ar labu porcelānu, plastmasas traukiem, izdrupušu zaru dakšiņu… Bet drēbju skapī diemžēl ir nācies redzēt šādu nekārtību. Sievietei ir jāpārdomā savi apģērbi gluži kā galda klājums. Sievietes parasti saka: nē, nemetīšu laukā, šī kleita man ir ļoti mīļa! Bet apskatos – kleita ir pilnīgi nelietojama. Es saku – ierāmē to kleitu! Drēbju skapis nav sievietes emociju atmiņu albums.
Tātad galvenā doma – sakārtot prātu skapja līmenī. Pārdomāt vajadzīgos un nevajadzīgos pirkumus, saprast, kādas ir manas ikdienas un svētku reižu vajadzības.
Nu, labi, iespējams, ar laiku skapī var rasties skaidrība. Bet kā ar stilu? Gints Bude skaidro, ka stils ir noteiktu elementu kopums, kas ir nemainīgs, kas definē individualitāti. Laiks mainās, bet katru reizi apģērba izvēlē pieturos pie kaut kā sava. Un nevis pamatapģērbos, bet tieši aksesuāros, ar kuriem var rādīt savu noteikto pazīmju kopumu. Teiksim, kādai patīk puķes, tad stila elements var būt puķaina soma, vai kurpes, vai piespraude…
Ne jau ar džemperi un kleitu jūs raidāt savu signālu vīrietim. Tieši tāpēc sievietēm ir doti aksesuāri, lai tie pievērstu uzmanību. Otra dzimuma acīs esi pievilcīgs, ja valkā to, ko pretējais dzimums nevar izmantot. Diezgan dīvains taču šķistu vīrietis mežģīņu veļā vai caurspīdīgā šifona kreklā. Tā ir sievietes priekšrocība, – skaidro modes mākslinieks. Bet galvenais, viņš saka, ar šādiem rakstiem par ģērbšanos vajag cilvēkus nomierināt. Pret apģērbu taču jāizturas ar vēsu prātu, emocijas noliekot malā.
Kad ieiesim veikalā un tur nebūs mūsu sapņu kleitas vai kurpes –- vēsu prātu! Arī lielveikalā varam ieiet un nenopirkt fazānu. Gribu šovakar uzcept fazānu, bet nav. Bet tāpēc jau nejuksim no tā prātā. Ar skaidru skatu izvērtēsim, kas mums piestāv. Labi, ja kāds nāk līdzi un tad var pajautāt, kā man izskatās šī blūze, kā izskatās bikses. Jautā un saņemsi atbildi, – ir pārliecināts Gints Bude.
LMA profesora Aigara Bikšes parādīšanos uz ielas nevar nepamanīt. Jautāju, vai apģērbs kaut ko liecina par mums vai arī tas domāts, lai parējos maldinātu?
Viduslaiku sabiedrībā nebija iedomājams, ka vienkāršs tirgonis arī tad, ja viņam ir nauda, varētu nopirkt un valkāt tādas drēbes kā augstmanim. Mūsdienās nav šādu likumu ierobežojumu. Katrs pilsonis, ja atļauj rocība, var saģērbties tikpat labi kā prezidents. Apģērbs – tā ir valoda. Ieraugāt cilvēku un saprotat – ā, tas ir tas, tu vari rēķināties, ka viņš darīs to un to. Lai kā arī mums gribētos domāt citādi, tomēr, ja biznesa sapulcē ienāks cilvēks citā apģērbā, viņu ignorēs, izmetīs ārā no tās vides. Pirms 200 gadiem sodīja par pārkāpumiem, ja kāds izkrita no rāmja un ģērbās neatbilstoši stāvoklim. Mēs esam tik izglītoti, ka vairs nav tik ļoti nepieciešami precīzie uzstādījumi, jo visi tāpat tos ievēro, – stāsta Aigars Bikše. Viņš uzskata, ka nevienam nav jāpārdzīvo par to, kā viņš ģērbjas. Cilvēks taču ģērbjas, lai viņš būtu laimīgs, nevis nelaimīgs. Jācenšas nemaldināt citus ar savu apģērbu, tomēr jābūt pārliecinātam – kā es ģērbjos, tā arī ir pareizi. Un, ja tev negribas neko košu, tas arī nav vajadzīgs. Svarīgi ir nejukt prātā, domājot, vai viņš ir vai nav pareizi saģērbies. Profesoram patīk, kā intervijās saka angļu dizainere Vivjena Vestvuda – ja cilvēkam ir mīļas bikses, vajag tās salāpīt un valkāt, un valkāt, nevis mest ārā. Lai gan viņai kā dizainerei vajadzētu visu laiku mudināt – pērciet jaunas drēbes!
– Cilvēks ir sociāla būtne, negrib būt viens, tālab vēlas izcelties, bet tikai mazliet, lai neapdraudētu savu dzīvību un veselību, un savu vietu sabiedrībā.
Ja kāds kautrējas pieņemt lēmumu, piemēram, kuras bikses pirkt, var iet uz veikalu nopirkt bikses kā visiem. Un viņš būs laimīgāks nekā tad, ja ar milzīgām šaubām mēģinās uzvilkt kaut ko oriģinālu. Kāds vēl ne to pateiks, un tad būs nelaimīgs. Domāju, ka katram ir jājūt, uz ko viņš ir gatavs, cik viņš ir neatkarīgs, cik jūt sevī pašapziņu rīkoties citādāk nekā apkārtējie. Tur vajag pārliecību par sevi. Cilvēkiem nevajag mocīties ar to, kā ir pareizi ģērbties, pareizi ir visādi, – iedrošina Aigars Bikše.
Robotu laikā tomēr atšķirties
Kā man patīk krāsas! Ja dzīvojam vietā, kur saules nav tik daudz, vajadzētu ģērbties krāsaini, tas uzlādē. Krāsa jau nav tikai krāsa, tā ir arī enerģija. Saprotu, ka tas ir silti un ērti, bet priecātos, ja Rīgas centrā neredzētu tik daudz melno uzpūsto jaku. Vidējais rīdzinieks vairs nav tā šikā būtne, tas ir mīts, ka smuki pucējamies. Citur Eiropā cilvēki ir drosmīgāki un krāsaināki. Latvijā daudzi baidās kaut ko pārforsēt, pārdozēt. Nedod Dievs, kāds vēl paskatīsies un padomās, ka nav labi, vērojumos dalās modes māksliniece Šeila. Jā, bet kā lai zina, ko vilkt mugurā, varbūt jāmācās no sabiedrības dāmām un kungiem žurnālu lappusēs?
Nav jāskatās apkārt, ne viss, kas ir žurnālu bildēs, ir labākais un pozitīvākais piemērs. Arī augstākajā sabiedrībā valda tas pats – milzu satraukums, ko citi par mani padomās. Jāmācās ieklausīties savā iekšējā būtībā, palūkojoties spogulī uz sevi, – atzīst Šeila.
Jaunieši ir drošāki apģērba ziņā. Īpaši jaunie vīrieši, viņi tērpjas spilgtā, krāsainā apģērbā. Bet, tiklīdz darbs dabūts, velk biznesam piemērotu apģērbu, parasti melnu, jo nevar jau zināt, vai tumši zils būs pietiekami tumši zils, lai neviens neko nepadomātu. Šeilai šķiet, ka tagad ir iestājies robotu laiks, jo darbā tev ir jābūt absolūti brīnišķīgam, jāizskatās tik korekti, lai visiem liktos, ka tieši tāds tu arī esi kā darbinieks. Katra atkāpe ir ne vien drosmīga, bet arī risks zaudēt darbu, nesamaksāt visus savus kredītus. Padomju laikā uzdrošināšanās apģērbā bijusi lielāka, jo nebija jau ko zaudēt.
– Tas, uz ko mūs uzmanīgi stumj, – būt vienādiem, sistēmai jau vajag to vielu. Ja kāds ir atšķirīgs, tad, nedod Dievs, viņam var būt arī savs viedoklis. Ja kādu uz ielas redzu citādāku, esmu ļoti ieinteresēta, tas nozīmē, ka viņam ir sava pārliecība. Tas, kādi izskatāmies, kaut kādā mērā pauž to, kādi esam. Ja slēpjamies aiz apģērba, pēc kāda laika tas jau ir mūs nomācis, noslāpējis vēlēšanos dzīvot mazliet priecīgāk, mazliet dzirkstošāk. Vajadzētu vairāk priecāties par niekiem un sīkumiem. Apģērbs jau ir tie nieki un sīkumi, par kuriem jāpriecājas. Ko ieteikt, ja maks nav biezs? “Humpalās” gan jāiepērkas ļoti uzmanīgi, lai tās lietas neradītu vēl nabadzīgāku iespaidu. Man šķiet, ka rūpīgāk vajag pārdomāt savas iespējas un pašiem uzadīt ko jaunu vai izrotāt gatavu apģērbu. Atlaižu laikā var nopirkt kādu akcentu savam ierasti melnajam un pelēkajam apģērbam. Rotas ārkārtīgi atdzīvina un iepriecina. Pie spoguļa vajag izmēģināt dažādas krāsas. Krāsu laukumiņš jau nav līdz mūža galam, sezonu to izbaudi, un, ja tā šķiet kļūda, meklē nākamo krāsu. Ja reiz 18 gados kāds stilists iedvesis domu, ka nepiestāv, piemēram, lillā, tas nenozīmē, ka tas tā ir vēl joprojām. Mēs taču maināmies katru dienu. Un nevar nolemt kaut ko darīt nākamsezon, jo tad manas 46 gadus vecās kājas jau būs 47 gadus vecas kājas. Tāpēc es tās kurpes pirkšu tagad, labāk izskatīsies, – smej Šeila.
Uzziņa
vidēji mēnesī iedzīvotāji apģērba iegādei tērē Ls 40;
vidējā lielākā naudas summa par viena apģērba gabala iegādi ir Ls 117;
apģērba iegādi traucē – pārāk augsta cena, slikta kvalitāte, izmēru trūkums, pārāk maza izvēle;
jauns apģērbs un/vai aksesuāri tiek pirkts vidēji 1,5 reizes ceturksnī, t. i., sešas reizes gadā;
lai izvēlētos apģērbu un saģērbtos, sievietēm vidēji vajag 10,29 minūtes darba dienās un 12,28 minūtes brīvdienās; vīriešiem attiecīgi – 5,43 minūtes darba dienās un 7,09 minūtes brīvdienās;
vīrieši apģērbu pērk retāk, ja pērk, atstāj veikalos lielākas summas;
vīrieši novalkā iepriekšējo apģērbu krietni biežāk nekā sievietes;
jaunās kolekcijas gaida katrs 10.;
42% uzskata, ka rūpīgi plāno savu garderobi, tiesa, tikai 6% tam pilnībā piekrīt;
apgalvojumam – nē, nav muļķīgi tērēt daudz naudas apģērbam, piekrīt 23%.
(no SKDS, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra, aptaujas 2013. gada septembrī)
