“Mierīgā” okupācija: 17. jūnijā Baltijas ielās iebrauca sarkanie tanki 25
Latvijā 17. jūnijs – brīdis, kad 1940. gadā sarkanarmijas tanki parādījās mūsu valsts pilsētu ielās, – ir viena no kalendāra “sarežģītajām” dienām. Lai kā to arī sauktu un attaisnotu mūsu austrumu kaimiņvalstī un atsevišķi pašmāju darboņi, ir jārunā tieši par padomju puses gatavotu un 1940. gada vasarā īstenotu militāru Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekarošanas operāciju.
Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā mūsdienās pārsvarā aplūko tikai kā politisko notikumu virkni, vien nedaudziem pētniekiem apskatot arī notikumu militāro pusi.
Gan 1939. gada rudens, gan 1940. gada jūnija notikumus Padomju Savienības politiskā un militārā vadībā bija plānojusi arī kā bruņota spēka akcijas un sarkanās armijas bruņotu invāziju gadījumā, ja “mierīgas” Baltijas valstu okupācijas plāni neīstenosies, kā tas bija noticis Somijā. To, ka PSRS gatavojās militāram iebrukumam Baltijas valstīs, grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” savulaik uzsvēra arī Krievijas vēsturnieks M. Meltjuhovs.
Tiesa, savos pēdējos darbos viņš uzskatus ir mainījis… Gatavošanos sarkanās armijas iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas skar sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.
“Baltijas protektorāts”
Pēc 1939. gada 23. augusta Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā.
Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc līguma parakstīšanas. Jau septembrī PSRS sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju.
Sarunas beidzās ar padomju bāzu un karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti Latvijai un Lietuvai. Rezultātā 1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs izvietoja padomju bāzes, kurās sarkanās armijas kopējais kontingents 1940. gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabalu un mīnmetēju, 526 lidmašīnas (šajā skaitā neietilpst padomju Baltijas kara flotes militārpersonas Igaunijā un Latvijā). Izvietotā sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju kopskaitam, bet tehnikas ziņā bija pārāks.
Padomju bāzes Igaunijā izvietojās pārsvarā salās, Latvijā – Liepājā un Ventspilī un to apkārtnē, Lietuvā – gar Lietuvas–Vācijas jauno robežlīniju. Vēl pirms tam padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu plānot militārā spēka akcijas pret katru no valstīm – gadījumā, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Padomju kaujas grupējumi un kaujas operāciju plāni 1939. gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atkarībā no tā, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā brīdī veda sarunas par bāzu izvietošanu.
No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm bija koncentrēti šādi sarkanās armijas spēki: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 21 919 automašīnas un 2601 lidmašīna. Jāpiemin, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopējo aizsardzības plānu pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.
Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem. Atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana.
Trīs armiju iebrukums
Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.
1940. gada 3. jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kuru uzticēja PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Aleksandram Loktionovam. Tajā pašā dienā izdeva PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941. gada 1. janvārim “sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju” un rezerves virsnieku atvaļināšanas atlikšanu “līdz īpašam rīkojumam”.
1940. gada 4. jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācības. Vienlaikus padomju garnizonos Baltijas valstīs izsludināja pilnīgu kaujas gatavību. 8. jūnijā Loktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.
Jāatzīmē, ka līdzīgi kā pusgadu agrāk, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir pašās Baltijas valstīs izvietotais kontingents, otrkārt – Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt – Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.
No Ļeņingradas kara apgabala izdalītajai 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Gadījumā, ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu izvērsa padomju 3. un 11. armijas.
Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. 8. armija, kā jau minēts, uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar šādu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.
Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.
Vēlākā sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.
Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja sadarbība.
Pārņemt, bloķēt
Vienlaikus ar sarkanās armijas daļu ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.
Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija: ap 435 000 vīru, 8000 lielgabalu, vairāk nekā 3000 tanku, ap 2600 kaujas lidaparātu. Kā Baltkrievijas īpašā kara apgabala Kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: “Armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.” Laikabiedru atmiņas vēsta, ka pie Latvijas–Lietuvas robežas latviešu virsnieku uzrunātais padomju tanka komandieris teicis, ka viņš pilda kaujas pavēli.
Padomju puse neizslēdza, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc attiecīgo kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai. Saskaņā ar 1940. gada 8. jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatam un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās.
Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām. Tajā pašā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000 – 70 000 karagūstekņu izvietošanai.
1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Tajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas Jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā un Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus; pārtraukt jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.
Bija plānots, ka iespējamā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.
Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā Latvijas, dienu vēlāk – Igaunijas robežu. Papildu jau izvietotajam sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas nodrošināja triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.
