3000 kilometru pēc medību suņa 0
Pēc laba medību suņa var braukt arī trīs tūkstošus kilometru. Mednieks un šķirnes medību suņu apmācību centra “Dālderi” saimnieks Aigars Remess šādu ceļa gabalu no Babītes līdz Jaroslavļas apgabalam Krievijā ar automobili mērojis jau divreiz.
Tā pirms pieciem gadiem uz Latviju atceļoja Rietumsibīrijas laika Greta, kas kļuvusi par veiklu un pieredzējušu mednieci, bet pagājušā gada nogalē viņai piebiedrojās Šerhans – viņam medību suņu mācības vēl tikai sākas. Smalkie vārdi palikuši pasē, saimnieks savas laikas sauc par Matrjošku un Šariku. Šķirne iepatikusies mazāk agresīvās dabas un “domāšanas koeficienta” dēļ, turklāt importa suņi ir ar stipriem papīriem – labiem ciltsrakstiem, kas nepieciešami nopietnam ciltsdarbam.
Šarika misija
“Dālderu” pagalmā Aigars iebrauc ar auto, viņam līdzi divās kastēs līdzi uz fotografēšanos arī laikas. Lai gan suņi pie braukšanas ir pieraduši, jo uz medībām ceļo tikai šādi, kravas nodalījumā valda liels nemiers. Pirms izlaišanas brīvībā Aigars visiem apliek kaklasiksnas ar raidītāju – tie saudzē viņa nervus, taupa laiku un ļauj izsekot suņa kustībai.
Vienā būrī kopā ar Matrjošku smilkst un vaukšķ arī viņas meita Princese. “Made in Latvia (latviski – taisīts Latvijā),” pajoko saimnieks, taču ar rezultātu ir apmierināts. Divgadīgā medniece sestdien atklātajā medību suņu apmācību aplokā Tukumā par darbu nopelnījusi atzīstamu vērtējumu – medību suņiem darba spējas tiek vērtētas trīs kategorijās. Par prasmīgiem medniekiem atzīti arī viņas brāļi un māsas, Gretas jeb Matrjoškas un Buntara bērni. Brašo tēvu Jānis Jēkabsons pirms sešiem gadiem uz Latviju atgādāja no Kirovas.
“Esam ieguvuši labu rezultātu – no astoņiem suņiem seši dabūjuši darba vērtējumu, kā arī teicamu un ļoti labu atzīmi par eksterjeru. Pārojums izdevies, tāpēc to atkārtosim.”
Kopā ar Aigaru un suņiem dodamies uz līdzīgu apmācības vietu – četru hektāru iežogotu teritoriju, kurā mīt divas mežacūkas. Pirms vairākiem gadiem tā izveidota paša suņu vajadzībām. “Latvijā suņus pārnadžu medībās intensīvi var izmantot četrus mēnešus gadā, taču viņiem vajag darboties arī pārējo laiku. Iežogojums bija formas uzturēšanai, citādi krīt azarts un suņi kļūst slinkāki.” Tagad aploku var izmantot jebkurš mednieks, lai iepazīstinātu jaunu suni ar mežacūkām vai arī apmācītam pārbaudītu darba spējas, kas jāzina pārošanas gadījumā.
Par medību suņu ciltsdarbu Latvijā Aigars izsakās kritiski. “Ciltsdarbs aizgājis uz krūmu pusi – lielākajai daļai no mūsu praktizējošiem medību suņiem nav starptautiski atzītu ciltsrakstu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc braucu uz Krieviju un izvēlējos tādus, kas ierakstīti Viskrievijas medību suņu ciltsgrāmatā – perspektīvā viņu pēcnācējiem būs iespēja noformēt starptautiskos medību suņu ciltsrakstus.” Šariku pieredzējuši un izglītoti kinologi speciāli piemeklējuši Matrjoškai – Aigars ar Rietumsibīrijas laikām nopietni notēmējis ciltsdarba virzienā. Jaunulis no Jaroslavļas savu cēlo misiju pagaidām pat nenojauš un kopā ar abām dāmām ņipri spriņģo mežacūku aplociņa virzienā.
Reksis un pankūkas
Suņu pārošanai, kā noteikusi māte Daba, vajag abus dzimumus, taču medībās Aigars priekšroku dod kucēm – tās saimniekam esot uzticīgākas, jo suņi vieglāk pakļaujoties dažādiem kārdinājumiem. Tā noticis arī ar viņa Reksi, kurš tagad dzīvo pensionāra maizē. “Ar Reksi bija tā: reiz viņš medību procesā bija noklīdis un pie vienas mājas saimniece to uzcienāja ar pankūkām. Turpmāk – kā mēs tur blakus medījām, tā viņš tās pankūkas saoda, jo tajās mājās tās cepa tieši sestdienās, bet es zināju, ka mans suns devies pēc cienasta. Darba vērtējums viņam bija labs, taču sunim svarīgākas bija gan pankūkas, gan arī dāmas, bet saimnieks ar savām medībām palika trešajā plānā. Tas mani kaitināja. Kuces tomēr ir uzticīgākas.”
Laikas ir ne tikai labas mednieces, bet arī izcilas savainota dzīvnieka meklētājas. “Ja dzīvniekam ir trāpīts, ne vienmēr parādās asinis, toties mainās viņa sviedru smaka, un, ja suns to saprot un spēj atšķirt, tad tā lieta aiziet. Latvijas apstākļos sunim to jāmāk darīt,” nosaka Aigars, jo katru gadu viņa laikas atrod vairākus dzīvniekus arī ar senākiem ievainojumiem, tā labojot neprecīzu šāvēju pieļautās kļūdas.
Pērn Matrjoška un Princese Kurzemē uzgājušas alni ar nedēļu vecu ievainojumu kājā, laikas palīdzējušas izbeigt ciešanas arī kādai briežu govij ar traumētu apakšžokli. Reiz mednieces aizvedušas līdz nāvējoši aizšautam mežakuilim, kurš bija ielīdis bebra alā.
“Pagājušā gada nogalē viesojāmies Skrundā pie mednieku formējuma, kuri suņus medībās nebija izmantojuši. Mednieki raidīja vairākus šāvienus pa briežiem, bet mēs parādījām, ka suns pie pēdām, kur dzīvnieks nav sašauts, izturas mierīgi, taču, ja ir trāpīts, – suņa uzvedība jau bija cita. Mednieki redzēja, kā tieši suns reaģē uz ievainotu dzīvnieku.” Aigars uzskata, ka prasmīgs pēddzinis būtu nepieciešams katrā mednieku kolektīvā.
Esam nonākuši līdz “Dālderu” mācību aplokam, un laikas metas meklēt mežacūkas. Spalgā riešana liecina, ka rukši rokā gan. Medību suņa uzdevums – atrast medījumu, ar balsi par to ziņot medniekam un spēt dzīvnieku noturēt uz vietas, kamēr ierodas vīrs ar ieroci.
Ar laikām jāsadzīvo
“Laiku kā universālu medību suni var sagatavot lāču, aļņu, briežu u. c. dzīvnieku medībām, taču visaugstāk tās tiek vērtētas vāveru medībās. Lai vāveri atrastu un aprietu, sunim jāizmanto visas maņas – redze, dzirde, oža. Vāverei nav īpaši izteiktas smakas, un, ja suns to spēj uziet, tā skaitās augstākā pilotāža,” skaidro Aigars, taču piebilst, ka viņa laikas uz vāverēm nav mācītas – tad dzinējmedības izvērstos par katastrofu. “Iedomājies, man ir 30 mednieku, bet suns meklē vāveri, un visi stāv un gaida, kamēr es tikšu klāt un to nomedīšu.”
Sunim jābūt palīgam, nevis ierocim, spriež Aigars, tāpēc neatbalsta agresīvu eksemplāru izmantošanu medībās. Rietumsibīrijas laikas neizrāda lielu agresiju pret dzīvnieku, salīdzinot ar tām, kuras Latvijā ieved no Baltkrievijas.
“Man nevajag, lai suns mestos mežakuilim šņukurā, ausīs – tie ir pašnāvnieki. Suns jāapmāca medībās ar briedi, alni, mežacūku, kas ir lieli un samērā bīstami dzīvnieki, un, ja tas būs agresīvs, tad es varu viņu pazaudēt. Veltīgi būšu ieguldījis laiku un līdzekļus, jo izaudzināt suni nav lēts prieks.”
Aigara pieredze medību suņu apmācībā mērāma kopš 1998. gada, kad viņš iegādājās vietējas izcelsmes Rietumsibīrijas laiku Retu. “Abi bijām jauni, glupi un sastrādājāmies tikai pašā medību procesā. Reta man pacēla medību suņa latiņu, kuru, izmantojot savu apmācības metodiku, atkal esmu sasniedzis ar Matrjošku.”
Taču laika grūti pakļaujas dresūrai, atzīst Aigars, tā ir brīvdomātāja un pati spēj pieņemt lēmumus. Ar laiku ir jāsadzīvo, samierinoties ar dažām suņa rakstura īpašībām, piemēram, vēlmi patrenēties rukšu aplokā ilgāk, nekā saimnieks vēlētos.
Izskatās, ka arī šodien Aigars pacīnīsies ar lēdiju neatkarīgo dabu, taču to viņam atsver drošības sajūta, ko laiku pāris sniedz medībās: “Tad es tieku visām ziepēm pāri.”
