Egils Līcītis: 300 dienas karā 45
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt paies apaļas trīssimt dienas, kopš 24. februāra agrā rītā Krievija sāka neviena neizprovocētu, XXI gadsimta Eiropā nepieņemamu iznīcinošu un visaptverošu agresiju pret kaimiņzemi, lai “demilitarizētu un denacificētu” Ukrainu. Šie un pārējie Maskavas minētie iegansti karadarbībai ir neticami argumenti, apvainojumi un apmelojumi, no zila gaisa pūstas utopijas.
Dūmu aizsegs Kremļa valdnieka Vladimira Putina vēlmei ieiet vēsturē kā krievu zemju kopālasītājam, impērijas atjaunotājam. Par notiekošajām drausmām neapšaubāmi līdzdalībnieki un līdzatbildīgie ir impēriskā skurbuma lēkmes pārņemtās krievu iedzīvotāju masas, kas atbalsta savu vadoņu politiku nažiem griezt un gapelēm grābt labākos ukraiņu zemes nogabalus, mācīt kaimiņiem mājturību no vecāko brāļu pozīcijām, salaist ukraiņu kažokā ektoparazītus, putinisma utis, kas izplatījušās kā sērga visā plašajā Krievzemē.
Ja viena slāvu nācija dzīvojusi apspiestībā, bez demokrātijas un mediju plurālisma, bailēs no omoniešu rundziņas, kas danco pa muguru pie jebkuras brīvdomības izpausmes, tad ir nepārvarama vēlēšanās ielaist šo pašu puvuma sēni un trupi sābru tautas veselīgajā namā, no kura raugās eiropeisko – ne vairs aziātisko – vērtību virzienā. Varonīgie ukraiņu karotāji turpina aizsargāties, dot pretī iebrucējiem, un “atbrīvotāji” vairs nerunā par sekmīgu izstrādātā “specoperācijas” plāna īstenošanu, drīzāk soļo uz labu laimi, tiecoties iespiesties, cik dziļi vien iespējams, Ukrainas zemē.
Starptautiskā sabiedrībā Krievija ir kļuvusi toksiska valsts. Daļēji tas tiesa. Diemžēl vispasaules organizācijas, netiekot galā ar agresoru, lielā mērā nav izturējušas ugunskristības nāvi nesošā karā Eiropas centrā. Tikai pēc aviācijas uzlidojumos, raķešu triecienos, lielgabalu zalvēs izciestām 300 dienām ASV Kongresā beidzot rosina rezolūciju, lai ierobežotu, apturētu un izbeigtu Krievijas tiesības un privilēģijas ANO Drošības padomē.
Tas nav iedomājams, kā kara kurinātāja valsts, kura ar teroru apdraud globālo drošību, pamatojoties uz to, ka ir lielvalsts, kura uzvarējusi Otrajā pasaules karā, guļ kā neizkustināms baļķis galvenajā mieru sargājošā jumtorganizācijā ar veto zīmogu! Kad notikušas slepkavošanas Bučā, atklāti masu kapi Izjumā un bērnu spīdzināšanas kameras Hersonā!
Kad ar brutālām karošanas metodēm nogalina ukraiņu civilistus un ar tālšāviņiem likvidē dzīvībai vitāli nepieciešamos infrastruktūras objektus! Amerikāņi norāda, ka Krievija ar savu uzvedību grāvusi Apvienoto Nāciju pastāvēšanas pamatprincipus miera nodrošināšanā. Kremlim ir neslēpta vēlme iznīcināt Ukrainu kā valsti, pakļaut un anektēt daļu tās teritorijas. Rezolūcijas projektā vaino Krievijas iesaisti kara noziegumos, kodolieroču žvadzināšanā un pārtikas piegāžu drošības apdraudēšanā.
Taču tā būs tikai rezolūcija pret krievu lielgabaliem. Baltais nams atzīst – ja būtu iespējams pārtraukt Krievijas līdzdalību ANO Drošības padomē, mēs to nekavējoties izmantotu. Pagaidām iespēja netiek dota. Krievijai ir varens sabiedrotais Ķīna, līdzīgi domājošie režīmi Ziemeļkorejā, Sīrijā, Eritrejā, Baltkrievijā un svārstīgāki piekritēji. Daudzviet Eiropā Kremlis izlicis slazdus, vervējis ietekmes aģentus, uzpircis politiķus, žurnālistus.
Daudzreiz nav izprotama Rietumu un civilizētās sabiedrības naivitāte reakcijā uz krievu izdarībām. Pat Romas pāvests Vatikānā, runājot par šausmām, kas jāpiedzīvo ukraiņu tautai, “žēlsirdīgi” nesauc īsto humānā murga vaininieku Putinu vārdā. Jāpiemin cilvēktiesību aizstāvju “Amnesty International” pašdiskreditējošais ziņojums, ka Ukrainas Bruņotie spēki tīši izsauc atbildes uguni uz skolām, slimnīcām.
Kad frontē, aizstāvot tēviju, mirst ukraiņu sportisti, dīvaini izklausās SOK prezidenta Tomasa Baha samiernieciskās runas, ka atlēti nav jāsoda par valsts izraisītu agresiju, ka jāļauj krievu sportistiem atgriezties trasēs un stadionos. Arī dažas sporta veidu federācijas nesarkstot gatavas pieņemt pulkā kara noziedznieku valsts pārstāvjus – naudas dēļ. Olimpiskās kustības vadītāji labprāt sadzird krievu sporta dzīves funkcionāru un sportistu dīkšanu, ar asarām acīs sūdzoties par pazemojošo stāvokli, necilvēcīgo, ieilgušo diskrimināciju un pārmēru bargo sodu “sbornajām”.
Ja jau Francijas prezidents Makrons gribot redzēt Krievijas sporta sūtņus startējam Parīzes olimpiskajās spēlēs 2024. gadā – ko te piebilst? Jāsaka, kā ir – neticiet Maskavas cilvēkēdāju asarām!
Krievi būtu turami HIMARS šāviena attālumā un izslēdzami no visām organizācijām, padomēm, aģentūrām un pārējām saprātīgi domājošās planētas kopienas dzīves norisēm, kamēr vien Kremlī valda Putins un nāciju, mazākais, neapārstē no impēriskām iedomām.
