1918. gada 30. decembrī. Sociāldemokrātu neglītā rīcība 0
Pirms 100 gadiem sociāldemokrāti paziņoja, ka izstājas no Latvijas parlamenta funkcijas pildošās Tautas padomes (TP).
Šis solis bija kārtējais trieciens pilsoniskajai Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai, kas jau tā cīnījās ar nepārtrauktām grūtībām gan lielinieku uzbrukuma dēļ, gan arī dēļ apstākļu uzspiestās nepieciešamības paciest vācu varas institūciju augstprātību.
Formāli sociāldemokrāti kā ieganstu izmantoja iepriekšējā dienā, 29. decembrī Ulmaņa valdības noslēgto līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu par Latvijas pilsonības piešķiršanu vācu karavīriem, ja tie piekritīs valdības pusē karot pret lieliniekiem.
Realitātē gan, un to vēlāk atmiņās atklāja viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns, “zociķi” nevēlējās iesaistīties cīņās pret lieliniekiem, kuru rindās bija daudz latviešu strēlnieku – tas tika uzskatīts par “brāļu karu”.
Vēsturnieks Uldis Krēsliņš uzskata, ka sociāldemokrātu aiziešana kritiskajā brīdī bijis paredzams solis, jo kreisie jau no sākta gala cītīgi izvairījās no jebkādas atbildības, atteicās piedalīties valdības darbā un distancējās no tās, it kā runa būtu par kādu citu valsti, ne to, kuras dibināšanā viņi 18. novembrī paši bija piedalījušies.
“Zociķi” kritizēja teju visu, ko darīja Ulmaņa valdība; apgalvoja, ka jāpaļaujas tikai “uz pašu spēkiem” vai uz “jaunās sociālistiskās revolucionārās Vācijas” palīdzību, kaut tābrīža krīzes situācijā tas bija tikai populisms un tukšas frāzes.
Sociāldemokrātu aiziešanu uz zināmu laiku lika apšaubīt TP leģitimitāti. “Zociķi” 1919. gada maijā tajā atgriezās, taču turpināja būt “skaļu lozungu partija ar plašām pretenzijām, bez gatavības uzņemties politisko atbildību”.
