Sevi neuzskata par balto zvirbuli 0
Neraugoties uz nopietno diagnozi, Ilze sevi neuztver par dzīves pabērnu. Tieši otrādi – viņa cenšas padarīt savu ikdienu pēc iespējas kvalitatīvāku, turklāt nevis gausties, bet priecāties par dzīvi.
Ilzei ir trīs bērni, viņa strādā, brauc ar mašīnu, dzied korī, dejo līnijdejas, viņai ir savi iemīļotie hobiji – rokdarbi. Kā Ilze pati saka, viņa vienkārši ļoti ļoti mīlot dzīvi, neskatoties uz to, ka viņai diabēts. Tajā pašā laikā Ilze atzīst, ka ir tāds pats I tipa cukura diabēta pacients kā jebkurš. „Ikdienā cenšos sekot līdzi savam veselības stāvoklim, iespējams, tāpēc man nav nekādu smagu un vēlīnu diabēta komplikāciju – ir tikai pavisam minimālas. Bet, kā apgalvo acu daktere un citi ārsti, pie kuriem es regulāri eju, izmaiņas ir manam vecumam atbilstošas. Ikviens mēs novecojam, un arī asinsvadi nav mūžīgi. Un kaut kādas minimālas izmaiņas katram sākas, it sevišķi ar tādu diabēta stāžu kā man.
Teiksim, man ir sākotnējas izmaiņas acs tīklenē. Ko daru, lai saglabātu redzi? Pirmais un galvenais ir paškontrole, respektīvi jāuztur laba diabēta kompensācija. Jāuzmana cukura līmenis un jācenšas, lai glikozētā hemoglobīna reference, ko nosaka reizi trijos četros mēnešos, būtu zem 7%. Jāizvairās no straujām cukura svārstībām, jo tās ir ļoti kaitīgas asinsvadiem (it sevišķi pacientiem ar lielu diabēta stāžu ir trauslāki asinsvadi un tiem ļoti nepatīk, ja cukurs ļoti strauji mainās).”
Ir arī sava sāpju lappuse
Daudzus noteikti izbrīnīs fakts, ka Ilzei ir trīs bērni, turklāt nevienam no viņiem, par laimi, nav cukura diabēta. Taču sākums bija traģisks…
„Jāteic, ka man ir arī negatīvā pieredze – es zinu, ko nozīmē laist pasaulē bērnu un viņu zaudēt tikai tāpēc, ka tev nav kompensēts cukura diabēts,” atzīst Ilze. „Tas bija 1990. gadā – toreiz man diabēta stāžs bija nepilni trīs gadi. Man iestājās grūtniecība, un ārsti neieteica taisīt abortu, jo man ir rēzus negatīva asinsgrupa. Bet es arī pati nevēlējos grūtniecību pārtraukt. Nekādas diabēta paškontroles toreiz vēl nebija. Bija PSRS ražotie cūku insulīni, kurus tad arī lietoja diabēta pacienti. Un veiksmīga grūtniecība bija laimes spēle.
Man bērniņš piedzima astotajā mēnesī un pēc pāris dienām diemžēl aizgāja. Un tas bija absolūti viennozīmīgi saistīts ar to, ka tajā laikā diabētu nebija iespējams kontrolēt. Es bija jauna, un toreiz mani dzīve sasita jau pašos pamatos, kam grūti bija tikt pāri. Bet es devos studēt – iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā. 1994. gadā, kad Latvijā jau bija parādījušies pirmie paškontroles līdzekļi, pirmie glikometri, man piedzima meita – viņai jau ir divdesmit trīs gadi. 1998. gadā nāca pasaulē dēls. Un man ir vēl viena meitiņa, kurai novembrī paliks astoņi. Tas viss ir pateicoties tam, ka tagad ir iespējams diabētu kontrolēt. Protams, tas nav viegli, kad grūtniecības laikā bieži jāmēra cukura līmenis, jāpielāgo insulīna devas. Jāsaka, ka visa veiksme ir zināšanās. Ja to visu saprot, kontrolē, pielāgo devas, tad nav pilnīgi nekādas problēmas iznēsāt un dzemdēt veselu bērnu.”
Dalās ar savu pieredzi
Lūgta pastāstīt arī par savu diabēta aprūpes māsas darbu, Ilze teic: „Es savu slimību uzskatu kā misiju. Pati esmu tieši tāds pats pacients kā ikviens, ar kuru es saskaros diendienā. Ja mēs gribam dzīvot pilnvērtīgi un neiegūt diabēta komplikācijas, mums insulīns ir jāievada vairākas reizes dienā un ir jāveic paškontrole. Un tas, protams, jādara pareizi.
Šļirces, ko esmu saglabājusi no padomju gadiem un kā relikviju turu savā darba galda atvilktnē, ne jau visiem rādu. Bet vienkārši pienāk brīži, kad tas jādara, jo, tās redzot, neviens tomēr nepaliek vienaldzīgs. Es vienmēr tādās reizēs uzsveru – varbūt jums, pacientiem, tas ir mazs mierinājums, un tomēr, ja mēs salīdzinām situāciju, kāda bija pirms 30 gadiem, ar to, kāda patlaban, tad es domāju, ka jūs insulīna ievadīšanu uztversiet pavisam citādi.
Es saprotu, ka vecākiem nav viegli, ja bērnam, turklāt maziņam, sākas I tipa cukura diabēts un ir jāievada insulīns. Jā, šobrīd adatiņas ir sīkas tā kā oda snuķītis, bet vienalga tā ir injekcija. Var teikt, ka diabēts paliek arvien jaunāks. Agrāk slimoja pārsvarā pusaudžu vecuma bērni, savukārt pēdējos gados mēs vērojam tendenci, ka pacientu vidū ir jau pirmsskolas vecuma bērni, reizumis pat deviņu mēnešu vecumā.
Un vecākiem ir grūti. Kaut kādā brīdī, ja ir ļoti smagi, es mēģinu, kā saka, darboties ar visiem iespējamiem ieročiem. Piemēram, izklāstu savu pieredzi. Un ir mammas, kas pat pārmetušas – kāpēc jūs man to neteicāt uzreiz pirmajā dienā, tas dotu man spēku!
Es ļoti novērtēju to, kas man ir. Es īstenībā esmu laimīga, ka man ir šis diabēts. Es caur to esmu atradusi savu vietu dzīvē, es varu cilvēkiem palīdzēt, es viņiem varu dot cerību.”
Ilze darbojas arī Latvijas Diabēta federācijā, vada Rīgas Diabēta biedrību. Viņa aicina ikvienu, kuram ir vēlme, iesaistīties, jo tā ir iespēja satikt citus, kuram ir tāda pati problēma. Tas sniedz pleca un atbalsta sajūtu, kā arī iespēju apmainīties ar pieredzi.
Palīdz ticība Dievam
Nobeigumā Ilze Veilande no savas puses sniedz stiprinājuma vārdus pārējiem, kuriem nācies saskarties ar kādu hronisku vai vienkārši smagu slimību. „Man ļoti arī palīdz ticība Dievam. Un Svētā Antona draudzes baznīcas koris, kurā es dziedu. Tāpat es dziedu arī Bērnu slimnīcas korī. Mani tas ļoti uztur, palīdz. Pie Dieva var smagos brīžos tverties. Mēs katru dienu Dievā augam. Man katra diena atšķiras. Pateicos Dievam, un tās atziņas ir tik fantastiskas. Galvenais ir ar Dieva atbalstu pieņemt sevi ar šo slimību. Man tā ir, bet es pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu vērtīga, Dievs mani mīl.”
