30 gadu laikā RMMT Koka mākslas un metālmākslas nodaļas vadītājs Arvīds Verza kopā ar audzēkņiem palīdzējis atjaunot vairāk nekā pussimtu izpostītu Latvijas dievnamu 15
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Dievnamu atjaunotājs
Uz jautājumu, cik izpostītu dievnamu Arvīds Verza kopā ar saviem audzēkņiem gadu ritumā atjaunojis, viņš nosauc skaitli 55. Tie bijuši visu Latvijā esošo konfesiju – katoļu, luterāņu, pareizticīgo – dievnami. Kas šajās draudžu pamestajās celtnēs noticis iepriekš? Kā nu kurā vietā. Citur mūros bez logiem un durvīm maldījies vējš. Citur, piemēram, Valles baznīcā, bija ierīkotas garāžas vai mehāniskās darbnīcas, citur – ražotnes, noliktavas.
Pati pirmā atjaunotā baznīca bija Priekulē. Priekulei sekojuši citi Latvijas dievnami. Taču Arvīds Verza ar saviem skolniekiem gatavojis aprīkojumu arī aiz Latvijas robežām – Sv. Pētera un Pāvila katedrālei Maskavā. Tā ir bīskapa sēdeklis un galvenā luterāņu baznīca Krievijā.
Sākotnēji baznīcas iekārtojums gotikas stilā tika pasūtīts Kazaņā. Taču, kad soli jau bija gatavi, pasūtītājam kļuva skaidrs, ka par gotiku krievu meistariem īstas nojēgas nav. Tad arī tika meklēti Latvijas amatnieki. Skolā tika uzbūvēts altāris, kancele un viss pārējais, kas nepieciešams dievnamam.
Pats jaunākais projekts ir Īles baznīca. Reiz diriģents Ints Teterovskis ar savu jauniešu kori Balsis ieraudzījuši tukšu, aizmirstu dievnamu, iegājuši iekšā un iedziedājuši. Skanējis brīnišķīgi, un koristi šo baznīcu iemīlējuši. Viņi rīkojuši vairākas sakopšanas talkas, līdz vietējie arī noticējuši, ka kaut kas viņu dievnamā var mainīties uz labo pusi, un nākuši palīgā.
Un tad arī RMMT jauniešiem radās doma: kāpēc nepieslēgties arī viņiem. Arvīds Verza sazvanījis diriģentu Intu Teterovski un draudzes priekšstāvi Sintiju Biruli un piedāvājies iet pulciņā palīdzēt atjaunot dievnamu. Šai celtnei nākotnē paredzētas ne tikai sakrālās, bet koncertzāles funkcijas, tāpēc īpaši tiek domāts par vietu korim. Svarīgākais uzdevums, iekārtojot šo dievnamu, ir nepazaudēt tā brīnišķīgo akustiku.
Nedrīkst aizmirst draudzes sievu nopelnus
Lai kādas uzslavas arī nebūtu pelnījis Arvīds Verza un viņa skolnieki – topošie stila mēbeļu dizainētāji –, pedagogs uzsver, ka patiesībā mūsdienās lielākās baznīcu atjaunotājas ir vietējo draudžu sievas. Neviens taču no brīva prāta, bez šo sieviešu ierosinājuma tāpat vien necenstos atjaunot zaudētās vērtības.
Taču bieži ir bijis tā, ka viņām ir enerģija un vēlēšanās atjaunot savu dievnamu, savākt naudu materiāliem un krāsām, bet nav līdzekļu un praktiskās varēšanas to visu likt lietā. Viņu resurss kā, piemēram, darbu koordinatorei Anneniekos, ir laba griba un velosipēds. Kundze dzīvo deviņus kilometrus no baznīcas un atjaunošanas darbu laikā ik dienu ar divriteni ceļoja no mājas uz baznīcu un pašvaldību.
Spējam līdzināties senlaiku meistariem
Domājot par savu darbu un savā ziņā arī misiju, Arvīds Verza piemin greznos izdevumus par Latvijas dievnamiem. Tajos var uzzināt, kurš barons cik zelta dālderu vai rubļu ziedojis to celšanai. Taču nav atbildēts uz kādu vienkāršu jautājumu: kur tad barons tos dālderus ņēma? Skaidrs, ka tā bija nauda, ko mūsu senči, klaušās iedami, baronam sapelnīja. Pēc tam arī paši latvieši par šo naudu cēla staltus dievnamus un aprīkoja ar meistarīgi darinātām lietām – soliem, altāriem, kancelēm. Tie vēl šodien daudzviet ir augstas amatnieku meistarības paraugi.
Nākamais jautājums: vai pēc trīssimt gadiem Latvijā ir amatnieki, kas ir spējīgi kaut ko uzcelt tādā pašā līmenī vai vismaz atjaunot iepriekšējā godībā senlaiku meistaru veikumu? Un atbilde ir šāda: jaunieši, kas mācās stila mēbeļu modelēšanu, kopā ar pedagogiem pēta aizgājušo laiku interjeru un iemēģina savu zeļļa roku, kas, pats par sevi saprotams, vēl nav tik prasmīga kā mūsu senčiem. Taču tas ir ceļš uz meistarības virsotnēm.
Turklāt bez praktiskajām zināšanām darbs pie baznīcu atjaunošanas jaunajiem cilvēkiem palīdz veidoties kā personībām. Statistika liecina: kopumā RMMT Koka mākslas un metālmākslas nodaļas beidzēju skaits tuvojas 1200. Tādu, kas mācību laikā strādājuši pie dievnamu atjaunošanas, ir nepilni 400.
Darbam vienmēr būs vērtība
Pirms daudziem gadiem, kad sākās darbs pie baznīcu atjaunošanas, tika pieņemts, ka tehnikuma pedagogi, kas iesaistījās baznīcu interjeru atjaunošanā, ir pārliecināti kristieši. Tāpat tika sacīts, ka šādas darbošanās mērķis ir kristīgajām vērtībām pievērst arī RMMT audzēkņus. Taču Arvīds Verza uz šādiem apgalvojumiem atbildējis: ja Dievs ir, viņš redz, ko esam paveikuši, atjaunojot baznīcas. Ja Dieva nav, arī tad mūsu darbs nav lieks un bezmērķīgs.
Skaidrs, ka jebkurā no Rīgas attālākā vietā baznīca vispirms ir ievērības cienīga celtne, vietējais lepnums, arī kultūras centrs, kurā skan mūzika, notiek dievkalpojumi. Laika gaitā pulcēšanās baznīcā ir bijis un turpina būt nozīmīgākais nedēļas notikums. Vietējie ļaudis uz to nāk, tērpušies goda drānās, lai satiktu viens otru. Tam ir liela nozīme gan Latvijas pierobežā Kārsavā, kur Arvīds Verza ar saviem audzēkņiem palīdzējis celt dievnamu, gan citur.
Ja baznīcā saglabājušās senas vērtības, cilvēki lepojas ar tām, ja dievnams atjaunots – laba iespēja parādīt, ko spēj paveikt mūsdienu meistari.
Mirdzošas acis un rokas īstajā vietā
Arvīds Verza spriež, ka, iespējams, ir cilvēki, kas jau piedzimst ar mirdzošām acīm un rokām īstajā vietā. Taču biežāk acis ir jāiemirdzina un rokas jāievingrina. Kad citu līdzīgu skolu pedagogi jautā: kur ir tas noslēpums, ka RMMT ir tik daudz labu skolnieku, viņš atbild, ka visās skolās labo skolnieku skaits ir vienāds. Taču no pedagoga ir atkarīgs, vai šo labo skolnieku skaits mācību laikā pieaugs vai saruks.
Kad jaunietis ir izvēlējies profesiju, viņš aiziet uz skolu, kur to māca. Bet, ja viņš neredz pedagogus, kuriem mirdz acis, mācot savu priekšmetu, ja skolā netiek dota iespēja iemīlēt izvēlēto amatu, visi pedagogi ir tādi pareizi vēsie – runā tikai tik daudz, cik vajag, rāda tikai to, kas paredzēts, mīlestība pret amatu neradīsies. Mēs taču visi skolā esam apmeklējuši sporta un mūzikas nodarbības, bet neviens tāpēc vien nav kļuvis par olimpisko čempionu vai skatuves zvaigzni. Bet kā tas ir noticis? Sportisti ir pastiprināti trenējušies, mākslinieki gājuši uz papildu nodarbībām.
Lielie projekti – šajā gadījumā dievnamu atjaunošana – nav ietverti mācību programmās. Tie prasa pedagogu papildu laiku, rūpes un prasmes. Nepietiek ar vienkāršu kokā iegrieztu ģeometrisku ornamentu, jāprot, piemēram, izveidot koka skulptūru. Tas savukārt prasa papildus studēt anatomiju.
Mācību programmās gan tas, gan daudz kas cits noderīgs jau ir iekļauts, taču pedagoga ziņā ir piešķirt šīm zināšanām jēgu. Ja jaunāko kursu audzēkņi mācību stundās zīmē cilvēka muskuļus un kaulus, mācās matemātiku un ģeometriju, jāparāda, kā tieši šīs zināšanas viņiem vēlāk noderēs, veidojot skulptūras, palīdzot aprēķināt laukumus un tilpumus izgatavojamajai lietai. Tad šo priekšmetu apgūšana kļūst daudz jēgpilnāka.
Jūtam saistību ar kokrūpniecības nozari
Nav tik svarīgi, no kāda koka – skuju vai lapu – tiek izgatavots baznīcas altāris. Svarīgs ir nepieciešamais kokmateriālu apjoms, bet to cenas ar katru gadu ceļas un paliek gluži nepaceļamas. Te nu ļoti būtisks ir to cilvēku atbalsts, kuru rokās ir šie resursi, uzsver Arvīds Verza.
Viņš piemin jau gadiem ilgo sadarbību ar SIA Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts vadītāju Andreju Domkinu, kura atbalsts, lai arī kādos amatos viņš šajā laikā būtu bijis, skolai ir nenovērtējams. Viņš allaž uzrunājis savus bijušos studentus, tagad uzņēmējus, kas nodarbojas ar kokapstrādi un eksportu. Viņi savukārt ar materiāliem pat lielos apjomos atbalstījuši Arvīda Verzas baznīcu atjaunošanas projektus. Tā tas bija arī laikā, kad tika aprīkota Kārsavas baznīca. Šajā ziņā īpašs paldies jāsaka uzņēmējam no Maltas Anatolijam Plešavniekam.
Andrejs Domkins kopā ar profesoriem Ojāru Spārīti un Vilni Kazāku ir skolas eksaminācijas komisijā. Viņi redz un vērtē audzēkņu profesionālo līmeni, var spriest par to, kā tas attīstās.
Šobrīd ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektoru Artūru Bukontu. Tieši caur nozari iepazīstamies ar uzņēmējiem, kas darbojas novados. Šopavasar tie bija Alūksnes puses uzņēmēji: Druvis Paeglis no SIA 4Plus, Miks Valdens no SIA Hansa Timber Trade, Atis Punkstiņš no SIA ERTE grupaun Artis Sūniņš no SIA Stils.
Konkurss Krēsls tuvojas 30. gadskārtai
Arvīds Verza uzsver, ka saistība ar kokrūpniecības nozari ir konkursam Krēsls. Tas notiek arī šajā pandēmijas laikā un tuvojas savai 30. gadadienai. Konkursā piedalās labākie profesionālo skolu audzēkņi. Pat nav tik svarīgi, kādu vietu viņi iegūst, savstarpēji sacenšoties. Svarīgāk ir tas, ka šie jaunie cilvēki ar laiku ieplūst kokapstrādes nozarē. Tāpēc nozare konkursu var uzskatīt par savējo, un gribas cerēt, ka nākotnē tā konkursu atbalstīs gan darbu izvērtēšanā, gan arī pasākuma organizēšanā.
Jaunajiem amatniekiem piedalīšanās konkursā Krēsls un līdzdalība dievnamu atjaunošanā ir vienlīdz vērtīga – tā jaunajiem cilvēkiem palīdz iemīlēt profesiju, atver tās skaistumu. Savukārt nozarei ir svarīgi veiksminieki, kas palīdz attīstīties un iet uz priekšu.
Progress, autentiskums un atkārtojums
Laikā, kad tika atjaunots Melngalvju nams, sabiedrība pauda dažādus viedokļus. Viens no tiem: vai to namu vajadzēja atjaunot, ja reiz tas bija gājis bojā. Tik un tā tur nekā autentiska nebūs, tikai kopijas. Taču autentisks ir arī tas, kas top pašlaik. Un, ja tas ir profesionāls izpildījums, viss ir kārtībā, uzskata Arvīds Verza.
Lai nu kā, bet Melngalvju nams arī ar RMMT audzēkņu roku palīdzību ir atdzimis un priecē cilvēkus. Tas pats ir ar atjaunotajiem dievnamiem novados. Par sliktumu parasti runā tie, kam tas viss šķiet nevajadzīgs. Ja Melngalvju nams ir Rīgas rota, atjaunots dievnams izceļ pagastu vai novadu. Un rotas taču ir gan jālabo, gan jāspodrina. Ja tās pazūd, var staigāt bez, bet var arī atjaunot.
Un te nonākam pie tā, ko dara stila mēbeļu modelētāji. Arvīds Verza paskaidro, ka Latvijā vairs nav lielu mēbeļu ražotāju nišā, kuru aizpildīja uzņēmumi Zīle, Zunda, kā arī lielie krēslu ražotāji. Šobrīd dominē nelielas firmas vai individuālie uzņēmumi, līdzīgi tiem, kādi, piemēram, Francijā jau 300 gadu taisa Luija XVI stila mēbeles. Arī mūsu firmu mēbeles ar lielu pievienoto vērtību sekmīgi tiek pārdotas visā pasaulē. Bet tad jāpiemin arī jaunu cilvēku panākumi citās nozarēs. Skaidrs, ka stila mēbeles var atļauties tikai veiksminieki, kuri naudu ir nopelnījuši ar savu darbu un grib ar savu māju, muižu vai pili parādīt citiem, ko var atļauties.
Savukārt amatniekiem, lai izgatavotu greznas, aizgājušo laiku stiliem atbilstošas mēbeles, ir vajadzīgas gan prasmes, kas tika izmantotas laiku lokos, gan jāpārzina šo stilu konstrukcijas un ornamenti, gan izmantojamie kokmateriāli. Taču, vai tā ir tikai turēšanās pie tradīcijām, vai tomēr arī attīstība.
Pirms vairākiem gadiem kāds pirmkursnieks, kurš tagad tepat RMMT ir pasniedzējs, Arvīdam Verzam vaicājis: skolotāj, vai mēs strādāsim arī ar CNC darbgaldu? Pasniedzējs atbildējis, ka strādāsim, ja būsim tam gatavi. Tikai tad būs jāzina matemātika un citas disciplīnas, lai tās nebūtu jāapgūst tikai tad, kad jau nostājamies pie CNC darbgalda. Jautātājs to saprata.
Pirms nepilniem 30 gadiem, sākot konkursu Krēsls, tika vērtēti vienīgi izstrādājumi, kas izgatavoti, izmantojot neelektriskos rokas instrumentus. Pēc pirmajiem pieciem gadiem radās vēl viena nominācija, kurā vērtēja krēslus, kas tapuši, izmantojot elektriskos rokas instrumentus.
Tad vēl pēc desmit gadiem radās nākamā nominācija, kurā izstrādājumu veidošanā varēja strādāt ar kokapstrādes darbgaldiem. Pirms desmit gadiem tika atvērta nominācija, kurā konkursa dalībnieki strādā ar CNC darbgaldiem. Šo nomināciju palīdzēja ieviest SIA Latvāņi īpašnieks uzņēmējs Laimonis Onzuls no Gaiziņkalna apkaimes.
Taču būtu labi, ja profesionālās skolas, kurās ir CNC darbgaldi, aktīvāk iesaistītos šajā nominācijā. Līdz šim konkursa Krēsls CNC nominācijā piedalās tikai pa vienam, bet citreiz nav neviena konkursanta. Tad atliek jautāt, kas noticis: saslimis skolotājs, audzēkņi vai procesa laikā pazudusi elektrība? Arvīds Verza uzsver, ka svarīgi ir nedievināt modernos darbgaldus, arī CNC, bet iet laikam līdzi un ar tiem mācīties strādāt.
