3 smirdīgas metodes, kā dārzā cīnīties ar ūdensžurkām 5
Rudenī dārzā aktivizējas vieni no trakākajiem un lielākajiem dārza un sīpolpuķu kaitēkļiem – ūdensžurkas. Tās par mājdzīvniekiem kļuvušas samērā nesen, tāpēc izpētītas maz, un efektīvu metožu cīņai ar tām trūkst. Augu labā kaut ko tomēr var darīt.
Ūdensžurkas nav uzveicamas! Tās var tikai pabaidīt un augus aizsargāt mehāniski, – bēdīgas prognozes dārzkopjiem pauž zoologs Jānis Ozoliņš. Dzīvnieku klātbūtne dārzā rudenī ir sevišķi manāma, jo astaines drudžaini gatavojas ziemai. Daļa žurku ir pielāgojušās dzīvei dārzā tālu no ūdens un barības pārpilno teritoriju nepamet, bet pavasarī alas mazuļu dzemdēšanai veido ūdens tuvumā, lai var labi paslēpties no uzbrucējiem. Rudenī tās masveidā meklē sausāku vietiņu.
Jo mazāk ēdamā, jo mazāk žurku. Tāpēc svarīgi novākt dārzā visus dārzeņus, arī sīkos un brāķētos. Pirms ziemas ieteicams pārrakt komposta kaudzi, lai likvidētu siltās migas.
Ierīko vērienīgas alas
Nodarītā posta dēļ kurmis, tēlaini izsakoties, ir tīrais zīdainis, turklāt gaļēdājs un pazemē dara vairāk laba nekā slikta. Lielākais grēks – zemes vulkāni nevietā. Nevajag īpaši censties nīdēt kurmi, jo tukšajos mājokļos lieliski jutīsies ūdensžurkas.
– Kurmja rosības sekas visbiežāk ir zemes kaudzītes, alas manāmas reti. Savukārt ūdensžurkas savas alas veido tuvu augsnes virskārtai. Šo labirintu vislabāk var redzēt pavasarī, kad nokūst sniegs, – skaidro zoologs.
Reizēm izdodas atklāt ūdensžurku barības krājumus – perfektās buntītēs sakārtotus, sagarinātus pieneņu sakneņus un arī dažādus sīpoliņus, ko par bargu naudu pircis dārznieks.
Žurkai zīmīgi arī tas, ka nolīdzinātā ala drīz vien tiek atjaunota. Vietā, kur atrodas miga, nereti pamazām sāk pacelties zeme.
Veidojas plakans, paliels kalniņš. Parokot zem tā, var izdoties likvidēt midzeni.
Kurmju un žurku mājvietām ir sakarība ar āderu tīklu un krustpunktiem.
Interesanti, ka ūdensžurkas savas migas biezi izoderē ar smalki sagrauztiem plastmasas maisiņiem. Zoologs joko, ka vismaz viens radījums utilizē šo sērgu. Tuvāk ķermenim istabiņa izolēta ar dabiskākiem materiāliem. Ja savāktu alas materiālu, ar drazām varētu piekraut pilnu ķerru.
Indē ar apdomu
Teorētiski ūdensžurkas varētu arī indēt, taču grauzēju dzīvesveida dēļ tas nav viegli. Zoologs uzskata, ka izvietot indīgas ēsmas brīvā dabā ir bīstami un rezultāts var būt neparedzams. Indes domātas slēgtām telpām, kurās var iekļūt tikai grauzēji. Piemērota vieta mērdēšanai ir pagrabs, kas šķiet vilinošs visiem grauzējiem. Gan pagrabā, gan alā var likt tikai vaskainās indes tabletītes, jo tās nešķīst ūdenī.
Savukārt Valsts augu aizsardzības dienesta speciāliste Anitra Lestlande iesaka izmantot deratizācijas firmu pakalpojumus vai pašam doties uz kursiem (to vieta un norises laiki publicēti dienesta mājaslapā), lai iegūtu tiesības iegādāties 2. reģistrācijas klases preparātu Polytanol (sastāvā ir kalcija fosfīds). Šis līdzeklis ļoti labi iedarbojas pret grauzējiem, taču ir bīstams arī cilvēkiem vai mājdzīvniekiem, ja tiek nepareizi lietots. Palīdzību varētu meklēt dārzu iekārtošanas firmās vai pie lielajiem dārzu īpašniekiem, kuriem ir iemaņas darbā ar sevišķi bīstamām vielām.
Vislielāko postu ūdensžurkas nodara jaunajiem augļu kokiem, jo apgrauž to saknes. Lai aizsargātu nelielu teritoriju, zoologs iesaka pusmetra dziļumā zemē ierakt stiepļu žogu un vismaz tikpat atstāt virspusē, lai pelēkais rumpis nepārveļas pāri.
Sīpolpuķēm vislielākās briesmas
Kādus tik sīpolpuķu selekcionāru bēdu stāstus nācies dzirdēt par radītajiem zaudējumiem, sajauktajām šķirnēm u.c. posta darbiem. Dažs pat pārtraucis audzēt uz lauka un savus dārgumus pavairo tikai augstās, mūrētās dobēs.
Citi sīpolpuķu audzētāji izmanto gaisa šauteni. Ūdensžurka ir ļoti konservatīva un savu teritoriju labprātīgi neatstās. Šo rakstura vājību var izmantot, gatavojot uzbrukumu. Alu ar svaigiem rakumiem aizrušina un gaida, kad žurks spītīgi nāks to atjaunot. Metode ir iedarbīga, tomēr šādai vardarbībai vajag vīra dūšu un pacietību.
Var arī līdzēt čakls žurku medību kaķis un suns, taču tik mežonīgam zvēram tie tuvojas nelabprāt.
3 smirdīgas metodes
1. Ūdensžurkām nepatīk kuplu sniegrožu (indīgas!) ceru saknes, un tās neapēd sīpolus, kas stādīti starp tām.
2. Tulpju audzētāji dobju galos žurku un kurmju atbaidīšanai (vismaz daļējai) stāda fritilārijas, kuru smarža pazemes iemītniekiem nešķiet jauka.
3. Žurka ir tīrīga un alu pavirza sāņus, ja tajā ierok kaut ko pavisam lopisku, piemēram, suņa kaku.
Pieredze!
Reiz bija izdevība apskatīt postītājas līķi – zobi šaušalīgi kā bebram, arī augums un aste pamatīga. Mājas žurka, salīdzinot ar to, ir tīrais jaukumiņš.
Mans atklājums, kas der mazdārziņam, ir pazemes sētas būvniecība. Ja gribi uzveikt ienaidnieku, sāc domāt tāpat kā viņš. Žurkas alas rok arī pašas, taču labprātāk ieviešas kurmja radītajās. Tulpju un citu puķu sīpoli tumšajā pazemē ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Kurmis izstumda dobē alu, tajā ienākušajai žurkai atliek vien pastiept snuķīti, un sīpols mutē – var ēst turpat vai stiept uz glabātavu.
Lai brīvo pārvietošanos bremzētu, stratēģiski svarīgākajās vietās gatavoju šādu konstrukciju – sagriežu sprīdi garus kociņus (vislabākie ir nokaltušie, jau pavasarī sagarinātie) un iespraužu starp tulpju sīpoliem zemē. Kurmis rokoties ierauga negaidīto šķērsli un aiziet sāņus. Melnsvārcim visjutīgākā vieta ir rožainais snuķītis, turklāt tas cieš no hemofilijas, tāpēc neriskēs ar veselību. Arī žurkai nepatiks darboties ap dīvaino nožogojumu. Ik pēc pāris gadiem kociņus atkal saduru zemē.
