3 prieki, kas dod spēku onkoloģei Dacei Baltiņai 0
Kas ikdienas steigā palīdz rast mierpilnus brīžus ārstei Dacei Baltiņai?
1. Piedzīvot lasīšanas burvību
Esmu liela grāmatu cienītāja, daudz lasu. Jokojos, ka esmu gluži kā Oļiņiete Mērnieku laikos, kura bez Dieva vārda mutē neko nevarēja iesākt, tāpat es – nevaru aiziet gulēt, pirms neesmu palasījusi kādu grāmatu. Grāmatas ņemu līdzi arī tuvākos vai tālākos braucienos. Tas ir rituāls.
Uzskatu, ka medicīna ir arī mutvārdu māksla. Ārstam ļoti jākopj sava valoda. Tajā var palīdzēt laba literatūra. Onkoloģijā dialogs ar pacientu ir īpaši svarīgs. Bieži vien medicīniskās palīdzības iespējas ir visai ierobežotas, un tad ir jārunā, jāuzklausa, jāpārliecina. Mani pašu vienmēr fascinējuši izcili lektori, kas auditoriju paņem nevis ar faktu pārbagātību, bet gan labi koptu valodu un niansētiem izteiksmes līdzekļiem. Veikalā vispirms grāmatu izšķirstu, ielūkojos, vai tās valoda mani emocionāli saista. Nav jau tā, ka pilnībā ignorēju tā dēvēto ķēkšu literatūru, jo šedevri gadās arī šajā laukā, tomēr šāda stila grāmatas nav mana prioritāte.
Šī vasara man pagāja Ivana Turgeņeva zīmē – sāku ar nesen no jauna izdoto Stepes karali Līru un pabeidzu ar agrāk izdotiem darbiem. Īpaša atklāsme man bija Ingas Ābeles Klūgu mūks, kam sekoja Ingunas Baueres stipro sieviešu romāni par ievērojamu cilvēku dzīvesbiedrēm – dzejnieka Kārļa Skalbes sievu Lizeti, Kaudzītes Matīsa sievu Līzi un Edi, Andreja Pumpura sievu. Brīnišķīgi romāni! No nesen lasītā man ļoti patika Reičelas Džoisas Harolda Freja neparastais svētceļojums. Šī grāmata vēl ilgi pēc izlasīšanas uzjundīja tīkamas atmiņas un pārdomas par vērtībām, kam ikdienas steigā paskrienam garām. Izrādās, mēs varam ļoti daudz, ja ir mērķis un sapņi, ko iedvesmo vēlme kādam no sirds palīdzēt.
2. Dot pirkstiem darbu
Man ļoti patīk dažādi sīki darbiņi ar rokām. Adu, šuju, tamborēju. Rokdarbi ļoti nomierina, sakārto domas, veldzē dvēseli.
Man bieži iznāk ceļot. Kopš atklāju bambusa adāmadatas, varu adīt arī lidmašīnā, jo tās var ņemt līdzi rokas bagāžā, šīs adatas nespīd. Vadot garas stundas lidmašīnā vai lidostā gaidot pārlidojumu, esmu daudz ko noadījusi. Nesen no Kanādas ielidojām Frankfurtē, un izrādījās, ka lidostā ir streiks. Kolēģis satraukti skraidelēja, uztraucās, ka ilgi jāgaida, bet man bija adīklis, mierīgi knibinājos un nemaz nejutu, kā tās stundas paskrēja.
Man patīk adīt. Ne jau tāpēc, ka ģimenei būtu spiedīga vajadzība pēc maniem adījumiem, ka mazbērniem trūktu zeķu vai cepuru. Tas ir prieks man pašai. Izpētīts, ka mazam bērnam jādod darbiņi, kas veicina sīkās pirkstu kustības, lai attīstītu domāšanu. Iespējams, arī pusmūža cilvēkam adīšana un citi rokdarbi palīdz turēties pretī vecuma kaitēm, aktivizē smadzenes. Cik zinu, sirmmāmiņas, kuras čakli ada vai tamborē, parasti ir ļoti gaiši cilvēki. Rokdarbs var būt arī sirsnīga dāvana. Reiz katram ģimenes loceklim ar spožām pērlītēm izšuvu monogrammu uz maisiņa, kurā sabēru pašas žāvētos ābolus. Dāvināju visiem Ziemassvētkos. Mantas jau pa mūžu sakrājušās, neko īsti nevajag, bet pašdarināta dāvana ir mīļa.
3. Izkrāsot ikdienu sarunās
Spēcināties palīdz ne tikai laba grāmata, teātra izrāde vai koncerts, bet arī sarunas. Tās spēj uzmundrināt, pacilāt un bagātināt ikdienu.
Man ir ļoti svarīgi runāt ar vīru, bērniem, kolēģiem, draugiem. Abi vecākie bērni ir vēsturnieki, tāpēc sarunas par medicīnu izpaliek.
Jaunākā pusaugu meita savukārt mums palīdz uzturēt jaunības garu, bet mazbērni vienkārši ir burvīgi sarunu biedri. Arī ar draugiem pārsvarā runājam par redzētajām izrādēm, lasītajām grāmatām vai vienkārši filozofējam par dzīvi.
Man daudz ir palīdzējušas sarunas ar pacientēm, viņu traģiskie likteņi un stāsti par to, kā spējušas rast spēku dzīvot tālāk. Šīs stiprās sievietes satieku nometnēs, ko rīko Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks cilvēkiem, kuriem bijusi diagnoze – vēzis. Šīs sarunas dod spēku arī man. Ļauj ticēt, ka ikvienam, kurš nonāk grūtā situācijā – smagi saslimst, piedzīvo traģēdiju vai kādu citu liktens samežģījumu, –, iespējams palikt gaišumā un spēkā.
36,6°C viešņa DACE BALTIŅA, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā
