29. marts, 12. aprīlis, 22. maijs. Terēza Meja vēlas pagarinājumu – atkal 0
Par Terēzas Mejas izstāšanās līgumu britu parlaments jau ir balsojis trešo reizi, to noraidot par spīti premjeres solījumam atkāpties, ja līgums tiek atbalstīts.
Noraidīti arī visi citi iespējamie scenāriji, tādēļ kārtējo reizi briti ir nonākuši pamatīgā strupceļā.
Ja izsludinātu ārkārtas vēlēšanas (kam gan arī atbalsta nav), parlamenta sastāvs būtu stipri līdzīgs esošajam, turklāt vadošās partijas nebūt nav pārliecinātas par vēlētāju atbalstu, savukārt jauns referendums (kam arī atbalsta nav) nebūt nenozīmē, ka tauta varētu nobalsot par palikšanu ES, jo sašķelts ir ne tikai parlaments, bet visa valsts.
Puspliki protestētāji sevi pielīmē pie stikla
Pirmdienas breksita debašu laikā 12 demonstranti pamanījās izģērbties teju kaili un ar rokām un pēcpusēm pielīmēt sevi pie otrā stāva lielā stikla parlamenta galvenajā debašu zālē. Tiesa, viņus uztrauca nevis breksits, bet klimata pārmaiņas.
“Es ieteiktu visiem tagad skatīties manā virzienā, nevis tur, uz otru pusi,” sev uzmanību centās pievērst leiboristu partijas biedrs Pīters Kails, runājot par otra referenduma iespēju. Taču lielākajai daļai interesantāki šķita pusplikie vides aktīvisti, kuru pēcpuses bija pavērstas pret parlamentāriešiem un uz ķermeņiem bija uzkrāsoti dažādi saukļi.
Iespējams, ka kopš šī brīža angļu teiciens “the bottom line is…”, ko latviski varētu tulkot kā kopsavilkumu vai apakšējo rindiņu, iegūs pavisam jaunu nozīmi, jo “bottom” angliski nozīmē arī sēžamvietu, tātad – “pēcpušu līnija”. Saprotams, “the bottom line” pieminēšana diskusijas laikā izsauca pamatīgus smieklus.
Britu parlamentā skatītājiem atļauts vērot diskusijas, un ļoti ilgu laiku fiziskas barjeras nebija. 1978. gadā kāds protestētājs no otrā stāva uzmeta uz parlamentāriešu galvām zirgu mēslus, un galu galā 2004. gadā terorisma apkarošanas vārdā tika uzslieta ložu necaurlaidīga stikla siena.
Pie tās arī viens no vides aktīvistiem bija tik pamatīgi pielīmējis sēžamvietu, ka policijai, kas protestētājus pēc 20 minūtēm arestēja, nācās krietni pacīnīties, lai “ekokareivi” atdalītu no parlamenta īpašuma.
12. aprīlis, 22. maijs… Kad nākamreiz?
To, ka Apvienotā Karaliste (AK) neizstājās 29. martā, zinām. Šobrīd Meja uzsākusi sarunas ar opozīcijas – leiboristu – līderi Džeremiju Korbinu par “mīkstāku” breksitu, kā arī plāno prasīt ES papildu izstāšanās pagarinājumu. Dauningstrīta jau paziņojusi, ka abi līderi sarunās parādījuši vēlmi iet uz kompromisiem un “vēlmi izbeigt nenoteiktību”.
Pats Korbins teicis, ka “neesot tik daudz izmaiņu premjeres nostājā, cik viņš cerējis”, un, lai arī uzsāktās sarunas izskatās cerīgi, tomēr pašu līderu partijas biedri nav sajūsmā, jau atkāpušies divi valdības ministri. Visniknākie ir breksita piekritēji, dēvējot iespējamo piekāpšanos Korbina prasībām par nodevību, jo leiboristi vēlas muitas savienību ar ES, kā arī otru referendumu.
Ja Meja un Korbins vienojas, un ja parlaments šo līderu vienošanos akceptē, tad jaunais izstāšanās līguma piedāvājums tiks likts galdā 10. aprīlī, kad ES līderi ieradīsies uz samitu. Ideālā variantā ES to akceptē. Ja ne, tad 12. aprīlī iestājas bezlīguma breksits vai arī breksits tiek atcelts.
Taču nav nekur teikts, ka premjerei ar opozīcijas līderi izdosies vienoties, tādēļ iespējams, ka parlamentāriešiem atkal nāksies balsot par dažādiem iespējamiem scenārijiem, kas atkal nebeigsies ne ar ko. Un tad bumba būs ES pusē – dot pagarinājumu, ļaut izstāties bez līguma vai, ja notiks brīnums un briti pārdomās, akceptēt neizstāšanos vispār. Pagaidām Brisele apgalvo, ka jebkurš pagarinājums, kas būs ilgāks par 22. maiju, nozīmē, ka AK jāpiedalās EP vēlēšanās.
Joprojām pastāv iespēja izstāties vispār bez līguma, juridiski tā ir sākumpozīcija. Tātad, ja nav nekādas virzības uz priekšu, parlaments nespēj vienoties un ES atsakās kārtējo reizi nākt pretī, tad 12. aprīlī notiek “cietais” breksits. Vēl joprojām ir iespēja, ka Mejas darījums varētu tikt atbalstīts, vai iespēja, ka Meja dodas uz Briseli runāt par pavisam jaunu izstāšanās līgumu.
Vēl var tikt izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, var būt otrs referendums, var notikt atkārtots balsojums par neuzticības izteikšanu valdībai. ES tiesa ir atzinusi, ka Lisabonas līguma 50. pants var tikt atsaukts, tātad briti drīkst galu galā neizstāties, pietiek tikai ar parlamenta lēmumu. Vēl tiek runāts par Mejas iespējamu atkāpšanos, taču tas nemainītu faktu, ka visi iespējamie izstāšanās un neizstāšanās scenāriji joprojām ir “uz galda”.
Tikmēr trešdienas vakarā parlaments ar vienas balss pārsvaru ir nobalsojis par to, ka valdībai nāksies prasīt breksita procesa pagarinājumu, lai izvairītos no bezlīguma scenārija. Vēl gan par to pašu ir jānobalso augšpalātai, lai parlamenta balsojums kļūtu par likumu. Un arī ES ir šis pagarinājums jāiedod.
Premjere gatava ziedoties
Pamatīgu vētru britu politiskajā vidē sacēla Mejas solījums, ka, parlamentam nobalsojot par izstāšanās līgumu, viņa varētu no amata atkāpties. Iespējams, tas bija tikai taktisks gājiens, lai panāktu lielāku atbalstu trešajā balsošanas reizē, jo pārliecinātie breksiteri tiešām paziņoja par atbalstu.
Tiem, kuri paši tēmē uz premjera krēslu, piemēram, bijušajam ārlietu ministram Borisam Džonsonam un Džeikobam Rīsam-Mogam, Mejas atkāpšanās varētu pavērt ceļu uz kāroto posteni, jo pēc nesenā neuzticības balsojuma izgāšanās nākamo balsojumu iespējams rosināt tikai pēc gada. Kā zināms, Mejas līgums parlamentā atkal tika noraidīts, taču tas nenozīmē, ka premjeres krēsla tīkotāji to vairs nevēlas.
Kādēļ briti nespēj vienoties?
Galvenā problēma tāda, ka politiķi joprojām var cīnīties par sev vēlamāko rezultātu, jo iespējami visi izstāšanās un neizstāšanās scenāriji. Ja varbūt kādam, redzot miljonus parakstām petīciju par palikšanu ES, likās, ka atbalsts ES ir milzīgs, tad diemžēl nāksies apbēdināt – petīciju tiešsaistē parakstīt var jebkurš tik reizes, cik vien vēlas, netiek pārbaudīti dokumenti vai e-pasta adreses.
“Channel 4” ziņās kāds “Leave” kampaņas atbalstītājs uzjautrinājās, ka pats tovakar petīciju parakstījis veselas trīs reizes kā Berluskoni, Junkers un Kemerons, un visi paraksti acīmredzot arī pieskaitīti.
Arī milzīgā demonstrācija Londonā 23. martā ES atbalstam nenozīmēja, ka “tauta” pēkšņi ir mainījusi domas. Londona izsenis ir ļoti internacionāla pilsēta – tieši tāpat kā citas lielās pilsētas – un būtu ārkārtīgi dīvaini, ja Londonas ielas būtu pilnas ar pārliecinātiem breksiteriem. Taču tieši tas notika 29. martā, kad tūkstošiem izstāšanās atbalstītāju devās pie parlamenta izteikt vilšanos par parlamenta un valdības darbu.
Mediji par šo demonstrāciju ziņoja skopi, akcentējot, ka to apmeklējis arī bijušais UKIP (Apvienotās Karalistes neatkarības partijas) līderis Farāžs un Britu pretošanās līgas dibinātājs Tomijs Robinsons, tādējādi liekot saprast, ka šādā demonstrācijā piedalījās tikai labējie ekstrēmisti. Jāatzīmē, ka izstāšanās piekritēji tiek apsaukāti un izsmieti dažnedažādos veidos, tādēļ viņi savu politisko pārliecību slēpj vai saka, ka atbalsta palikšanu ES. Tādēļ nav pamata optimismam, cerot, ka briti ir mainījuši domas un vēlas palikt ES.
