Miesassargi 3
Senatnē katrā zemē bija zināms kāds augs, ko, dodoties tālā vai bīstamā ceļā, gatavojoties kaut kam grūtam un atbildīgam, ieteica ņemt līdzi personīgai aizsardzībai, gluži kā ceļojuma aptieciņu.
Meklējot, kur sākušās zaļo talismanu leģendas, taciņa parasti aizved līdz antīkajai Grieķijai un Romas impērijas laikam. Līdz mūsdienām daudz kas pazudis tulkojumā – nav zināma sagatavošana, lietošanas pamācība un devas. Var pieņemt, ka simbolu valodā izteiktie augu stāsti labāk saglabājās atmiņā un tā tika nodoti no paaudzes paaudzei.
Pirms desmit gadiem namiņā pie Zvārtes ieža ienāca ceļotāja no Polijas, paraudzījās uz zāļu buntītēm un pasniedza pļavas dzelzenes (Centaurea jacea) ziedu: “Tas jāglabā naudas maciņā. Sargās pelnītāju un tērētāju.”
Gadu vēlāk kāda cita tūriste no Šveices to pašu augu nosauca par ceļotāju sargu, kas vienmēr jātur kabatā. Kad noloba teiku uzslāņojumu, atklājas, ka pļavas dzelzeni un lielo dzelzeni (Centaurea scabiosa) lietojuši jau Senās Romas karavīri, dziedējot pārgājienos noberztās pēdas.
Viduslaiku leģenda par Benediktu jeb pilsētas biteni (Geum urbanum) vēsta, ka velni un indīgi radījumi ceļotāju neaizskars, ja viņam kabatā būs šā auga sakne. Izrādās, bitenei ir ļoti noderīgas ārstnieciskās spējas – to lieto dizentērijas, caurejas un drudža gadījumos.
Ēnaino mežu augs – čūskoga (Paris quadrifolia) ir indīgs no saknes līdz stublājam, taču viduslaikos ticēja, ka, iešujot melno ogu apģērbā, varēs uzveikt raganu burvestības un paglābties no mēra. Mūsdienās to lieto tikai homeopātijā.
Ceļiniekiem varēja palīdzēt arī ārstniecības un garšas augs smaržīgā rūta (Ruta graveolens), aizsargājot pret ļaunumu, nikniem suņiem, atvairot uzmācīgus cilvēkus, kam slikti nodomi. Tautas medicīnā šo augu lieto apetītes uzlabošanai, pret kuņģa spazmām, gatavo kompreses lēni dzīstošu brūču un čūlu dziedēšanai.
Mazais sīklapītis timiāns (Thymus vulgaris) slavēts kā drosmes un vīrišķības augs, gara stiprinātājs bruņiniekiem, labs arī mājā, jo piesaista laimi, veicina ilgu mūžu, vakaros nomierina un gādā par jaukiem sapņiem. Ar līdzīgām īpašībām apveltīts mazais mārsils (Thymus serpyllum), ko arī var ieaudzēt dārzā.
Ceļotāju aptieciņā bija jābūt arī parastajai jeb smaržīgajai kalmei (Acorus calamus), ko mazā maisiņā nēsāja kaklā pakārtu, uzskatot, ka tā sargā no ļaunām slimībām un attīra dzeramo ūdeni. Kalmes saknes tiešām izmantotas epidēmiju laikā, tās varēja zelēt zobu sāpju, smaganu iekaisuma un kuņģa dedzināšanas gadījumā. Saknei ir spēcīgas pretsēnīšu un antiseptiskas īpašības.
