“Lai gan esmu samaksājusi lielu naudu par savu pasūtījumu, iztērēju tikpat arī veikalā,” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šī nedēļa izdevusies diezgan jauka. Tā sākās ar Lieldienām. Pirmo reizi pēc vairākiem gadiem abi mani bērni bija pie manis, jo abi atgriezušies Latvijā un svētkus vienmēr esam svinējuši kopā. Biju ļoti laimīga, kad kopā meklējām oliņas kā agrāk, es varēju izcept pīrādziņus, un mēs darījām kopā pavisam ikdienišķas lietas.
Tikmēr namiņā arī viesi izbaudīja svētku dienas un prombraucot bija ļoti pateicīgi par te pavadīto laiku, atstāja dāvanas ne tikai man, bet arī Viljamam, kas, protams, bija pamanījies atstāt iespaidu.
Otrajā Lieldienu dienā uz namiņu atbrauca mans tās dienas namiņa viesis un sens draugs Armands Leimanis. Atvilkt elpu pirms Apvedceļa 25 gadu jubilejas. Sagadījās, ka kaimiņš Andris no Liedes kalna jau sen aicināja mani iziet dabas taku, ko viņš savā īpašumā izveidojis un kopj. Brīvdiena bija kā radīta iešanai dabā un aizvedu arī Armandu apskatīt apkārtni.
Pašai bija pārsteigums, ka tepat netālu var būt citāda daba – ar gravām, lejām, strautiem, kas krustu šķērsu mijās ar mazām upītēm, turpat – bebru aizsprosti un rūpīgi būvētas mājas, nopludinātas pļavas, ko Andris atkaro no ūdens. Biju solījusi Armandam pastaigu, bet pēc pusotras stundas atgriezāmies slapjām mugurām, jo bija arī jāpārvar šķēršļi un jārāpjas kalnā. Iespējams, namiņa viesi arī kādreiz varēs kopā ar Andri pašu iziet šo taku, lai izbaudītu fiziskas aktivitātes.
Piebalga, tās cilvēki un apkārtne ar katru dienu vairāk man apliecina, ka te ir labi.
Un arī to, ka tikai no pašiem atkarīgs, cik interesantu dzīvi dzīvojam. Mums ir biedrība “Vecpiebaga savējiem”, ko izveidojusi un uztur Linda Ķaukule. Jā, ar Lindām mēs esam bagātas – mums vēl ir Linda Tunte un Linda Lejiņa – visas diezgan aktīvas un pamanāmas. “Vecpiebalga savējem” šeit ir ļoti nozīmīga biedrība, kas piesaista arī aktīvus cilvēkus un domubiedrus, sniedzot atbalstu un uzmundrinājumu vietējiem.
Iepriekš biedrība kopā ar bibliotēku izdeva ikmēneša izdevumu, kas šogad būs jau žurnāls “Vecpiebalgas raksti”, tam būs 2000 eksemplāru tirāža un plānots vērienīgs žurnāla atklāšanas pasākums, kas pulcēs cilvēkus. Linda Ķaukule ir dzinējspēks šim žurnālam, bet viņa ir piesaistījusi arī daudzus aktīvus un talantīgus vietējos, lai žurnāla saturs un noformējums būtu profesionāls un interesants.
Linda ir no tiem cilvēkiem, kas prot citus atbalstīt un iedvesmot. Arī pirms žurnāla iznākšanas, viņa gandrīz visu radošo komandu uzaicināja uz kopīgu fotosesiju. Tas bija labs iemesls stiprajām dāmām sapucēties un sapulcēties iemūžināšanai – visām kopā un atsevišķi. Cēsis ir slavenas ar to, ka tajās dzīvo daudz talantīgu fotogrāfu. Izrādījās, arī Priekuļos tā ir. Tieši pretī tenisa laukumiem, kur no rīta biju spēlējusi tenisu, atrodas studija, kurā strādā Baiba Pokule, viņa iemūžināja mūs visas skaistās bildēs topošajam žurnālam. Bet žurnālā pašā būs daudz skaistu stāstu par Vecpiebalgas stiprajiem cilvēkiem. To te ir ļoti daudz.
Bet lai viss nebūtu tik saldi kā stāstu, nevaru nepadalīties arī nebūšanās, kas mani piemeklēja.
Izlēmu pati salikt krēslu, kas šķita ļoti viegls uzdevums, tikai tad, kad sāku skrūvēt, sapratu, ka man sāp īkšķi un es netieku galā. Apraudājos par šo faktu un uzrakstīju pārdomas par novecošanu arī publiski. Saņēmu ļoti daudz atbalsta un padomu, kā labāk rīkoties.
Un daudz samīļojošu vārdu. Protams, parasto atziņu “tu taču esi stipra, tu tiksi galā, rīt viss būs kārtībā”. Palīdzēja katrs vārds un sapratu, ka nav jau arī tik traki, laikam vien pačīkstēt gribējās.
Kamēr viss no manis atkarīgs, varu izvēlēties – pačīkstēt, sevi pažēlot un atkal skriet darbos, kad atrisinu vai pat neatrisinu problēmu. Bet, kā zināms, ir gadījumi, kad no manis neatkarīgi notiek tas, kas man nepatīk un ko es pati atrisināt nevaru. Šonedēļ ar meistariem viss bija kārtībā, neviens man neradīja stresu, bet laikam jau “tukša vieta” nemēdz palikt un es problēmu tomēr atradu, to pat nemeklējot.
Viesu namiņā bieži jāmaina gultasveļa. Izpētīju, ka “viesnīcu tekstilā” nopērkama tāda, ko nevajag gludināt un pasūtīju vairākus vienādus komplektus, lai nesajūk ar citu gultasveļu. Šonedēļ ir apritējušas jau divas nedēļas un no veļas ne vēsts. Mājas lapā rakstīts, ka to pēc apmaksas izsūta 3-5 dienu laikā un es ticu tam, kas rakstīts.
Ja es apgalvoju, ka mans namiņš būs gatavs viesiem trijos šodien, tas ir gatavs trijos šodien nevis parīt un viesi ar to var rēķināties. Un es rēķinājos, ka man būs gultasveļa noteiktā laikā.
Dažus vecos komplektus aizsūtīju dzīvnieku patversmei, kam gultasveļa noder ikdienā. Rezultātā braucu uz veikalu pirkt vēl veļu, jo gultas viesiem jāklāj. Lai gan esmu samaksājusi jau diezgan lielu naudu par savu pasūtījumu, iztērēju tikpat arī veikalā.
Kad uzrakstīju tam uzņēmumas jautājumu, kur mana veļa, saņēmu atbildi – drīz būs, daudz pasūtījumu. Ja ir daudz pasūtījumu, tad klients nav vainīgs – neņemiet tos tik daudz vai tieciet galā. Ja es namiņā sajaukšu rezervācijas un man būs vairāk viesu nekā varu izmitināt, vainīga būšu es nevis viesi, tas taču skaidrs.
Zvanīju un stāstīju bēdu savai draudzenei, izrādījās, viņa arī ar šo pašu firmu iekritusi un sūtījumu gaida vēl ilgāk par mani. Abas tagad ceram, ka saņemsim vispār. Tāda man gultasveļas drāma šonedēļ. Kā izrādījās – ne tikai man.
