Kā Eiropas Parlaments var ietekmēt Krieviju? Intervija ar Sandru Kalnieti 108
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Kā Eiropas Parlaments var ietekmēt Krieviju, vai var palīdzēt izveidot Starptautisko tribunālu kara noziedznieku tiesāšanai, un kad beidzot Briselē būs iecerētais piemineklis komunistiskā režīma upuriem? Par šo un citiem jautājumiem saruna ar EP deputāti Sandru Kalnieti.
Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sījārti nesen viesojās Maskavā, bet pirms tam apmeklēja Minsku. Tas ir kārtējais Ungārijas politiķu gājiens, kas ir pretrunā Eiropas Savienības (ES) nostājai. Cik ilgi parlaments auklēsies ar Ungāriju?
S. Kalniete: Eiropas Savienības efektīvākais veids, kā vērsties pret šādiem likuma pārkāpējiem, ir liegt, apturēt vai atņemt finansējumu no ES fondiem. Kopumā šobrīd Ungārijai apturētais un liegtais finansējums ir 13,3 miljardi eiro. Tā ir pamatīga svira, ar kuru var darboties.
Ungārijā ir gan tiesu varas, gan likumu varas problēma, gan arī korupcija. Tā tiek uzskatīta par vienu no viskorumpētākajām valstīm Eiropas Savienībā. Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kurā skaidri un nepārprotami pateicis, ka vairs neuzskata Ungāriju par pilntiesīgu demokrātiju.
Ungārija bija arī tā valsts, kura ļoti sarežģītajās sarunās par naftas un gāzes cenu griestiem tomēr panāca izņēmuma stāvokli, proti, turpināt izmantot šos Krievijas enerģētiskos resursus. Viens no iemesliem, kāpēc Ungārijas ārlietu ministrs devās uz Krieviju, ir ļoti pragmatisks – panākt lētāku cenu gāzei un naftai. Masu informācijas līdzekļi ziņoja, ka ir noslēgts līgums uz pieciem gadiem ar izdevīgiem nosacījumiem.
Paradoksāli, ka Putins nesen iekļāva Ungāriju nedraudzīgo valstu sarakstā, kaut gan Ungārijas prezidents Orbāns, aizstāvot Krievijas intereses, centās panākt, piemēram, Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila neiekļaušanu sankcionēto personu sarakstā.
Neviens pie varas nepaliek mūžīgi, un, iespējams, ka šīs izmaiņas pozitīvā nozīmē ar laiku skars arī Ungāriju.
Vai jums kukuļošanas skandāls jeb Katargeita Eiropas Parlamentā bija pārsteigums?
Katergeita bija ļoti skaļa tāpēc, ka tur parādījās milzīga naudas summa. Bet, piemēram, mana pirmā mandāta laikā bija viens Rumānijas deputāts, sociālistu frakcijas priekšsēdētāja vietnieks, kurš bija tik “gudrs”, ka, iesniedzot likuma paketi attiecīgu uzņēmu interesēs, bija atstājis uz dokumentu malām pierakstus ar norādēm par savu konta numuru, uz kuru jāpārskaita 300 tūkstoši eiro. Tas nāca klajā, un deputāts bija spiests atkāpties.
Kopš strādāju Ārlietu komitejā, tikpat kā netiekos individuāli ar citu valstu delegāciju vadītājiem, bet, ja tiekos, tas nekad nenotiek divatā.
Parlamentā jau iepriekš pastāvēja noteikumi, kas nodrošināja pietiekami lielu atklātību, taču ir svarīgi, vai tos ievēro un kas to kontrolē. Pēc apsūdzību uzrādīšanas četriem parlamenta deputātiem parlamenta prezidijs ir izvirzījis 14 noteikumus, kuri patlaban tiek apspriesti ļoti detalizēti. Konceptuālajā līmenī par tiem ir nobalsots, un tagad atliek vien ieviest tos praksē.
Atbilstoši drošības pielaižu procesam, tagad tiks kontrolēts, vai Eiropas Parlamenta ierēdņi, reģistrētie deputātu palīgi un politisko grupu darbinieki atbilst Eiropas Savienības drošības noteikumiem. Piemēram, iepriekšējā sasaukumā parlamentā strādāja Putina preses sekretāra Peskova meita. Toreiz es vērsu parlamenta augstāko amatpersonu uzmanību uz šo faktu, norādot, ka tas nav pieļaujams. Kaut gan parlamentā patlaban ir izveidots drošības siets, tomēr vēl arvien galēji labējā un kreisajā parlamenta flangā strādā cilvēki, kuriem nav bijusi nekāda drošības pārbaude.
Jūs esat aktualizējusi jautājumu par to, ka joprojām ES galvaspilsētā Briselē nav uzcelts memoriāls komunistiskā režīma upuriem. Šo ideju virza ES vēstures grupa, kuru jūs esat izveidojusi. Vai ir reāla cerība, ka ideja īstenosies?
Esmu ļoti priecīga, ka šo grupu tagad vada mana kolēģe no Lietuvas Rasa Juhnevičiene, kura parlamentā ievēlēta pirmo reizi. Tās darbību ir aktivizējusi Krievijas pieaugošās agresivitātes atmosfēra un tas, kādā veidā Krievija manipulē ar vēstures jautājumiem. Mēs esam pieņēmuši vairākas ļoti nozīmīgas rezolūcijas, tajā skaitā atzinuši holodomoru par šausminošu noziegumu pret Ukrainas tautu un cilvēci.
Kad pirmo reizi Eiropas Parlamentā mēģināja dabūt cauri rezolūciju par komunisma noziegumiem, un tas bija 2004. gadā, parlaments par to atteicās balsot. Pirmā sasaukuma pilnvaru beigās tomēr nobalsoja par 20. gadsimta totalitārā režīma noziegumiem. Jau toreiz rezolūcijā bija pieminēts, ka Briselē ir jābūt monumentam komunistiskā režīma upuriem. Nākamajos sasaukumos tika rīkots konkurss par tā izveidi. Pirmais konkurss bija neveiksmīgs, savukārt otrais izdevās, un tas ir projekts, ar kuru mēs startēsim tālāk.
Arhitekta Tszwai So memoriāla ideja ir iespaidīga. Arhitekts sevi redz kā vēstnesi, kuram līdzi ir soma, kas pilna ar totalitārā režīma upuru rakstītajām vēstulēm. Tāpat kā Vēstures taktīla Rīgā pie Okupācijas muzeja, kurā ar dokumentālu precizitāti metālā pārcelti izsūtītās Mērijas Stakles kabatlakatiņā izšūtie Gulagā ieslodzīto sieviešu paraksti, tā Tszwai So ir iecerējis dot vārdu komunistiskā režīma represētajiem, dokumentāli reproducējot laukuma klājumā viņu rakstītās vēstules tuviniekiem. Ar pazemīgu cieņu viņš atdod balsi miljoniem cilvēku, kuri mūs uzrunās dažādās valodās no pagātnes.
Patlaban lielākais izaicinājums ir saņemt atļauju no Briseles reģiona pašvaldības šā memoriāla izvietošanai. Esam nolēmuši sagatavot vēstuli pašvaldībai, kuru varētu parakstīt arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Roberta Metsola.
Kura no Eiropas Parlamenta rezolūcijām bijusi ar vislielāko ietekmi uz karu Ukrainā?
Nesen apmeklēju Ukrainu un tikos ar Irpiņas, Bučas un Borodjankas pašvaldību vadītājiem. Viņi sacīja, ka tas ir ļoti būtiski, ka Eiropas Parlaments nepārtraukti seko līdzi Ukrainā notiekošajam. Viņu teiktais manī raisīja atmiņas, kādā situācijā mēs bijām atmodas laikā. Mums bija svarīgs katrs Eiropas institūciju paziņojums vai mājiens, jo tas radīja sajūtu, ka mēs neesam aizmirsti. Tagad tas ir tikpat svarīgi Ukrainai.
Viena no svarīgākajām parlamenta rezolūcijām, ko bija diezgan grūti izcīnīt, bija rezolūcija, ar kuru Eiropas Parlaments atzina Krieviju par valsti, kas atbalsta un sponsorē terorismu. Šajā jautājumā nebija vienprātības – domstarpības bija par to, vai šis ir juridisks vai politisks termins. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi nosūtīt šādu politisku vēsti Krievijai. Bet vērā ņemams ir arī to deputātu arguments, kuri stāv juridiskajā pozīcijā. Proti, atzīstot Krieviju par teroristisku valsti, mēs nogriežam ceļu uz jebkādām sarunām ar to.
Eiropas Parlaments kopš kara sākuma ir pieņēmis 25 rezolūcijas par Ukrainas jautājumiem. Tam lielajam spiedienam, pieņemot rezolūciju aiz rezolūcijas, ko mēs izdarījām, lai apturētu Eiropas valstu atkarību no Krievijas energoresursiem, ir rezultāts.
Ja runājam par to, kurš no sankciju veidiem darbojas visefektīvāk, tad es teiktu, ka tā ir cenu griestu uzlikšana naftas resursiem. Tas bija ilgs process, kura laikā dalībvalstis tirgojās. Naftai noteiktie cenu griesti ir atstājuši ievērojamu ietekmi uz Krievijas ekonomiku. To gan nevar teikt par gāzi, kurai arī ir uzlikti cenu griesti, bet kopumā cenas ir kritušās.
Eiropas Parlaments izdara spiedienu gan uz Eiropas Komisiju, gan Eiropadomi par to, ka ir jāatrod juridisks risinājums, kādā veidā iespējams likumīgi konfiscēt un nodot Ukrainas atjaunotnes fondam Krievijas valsts aktīvus, kas patlaban ir iesaldēti kādā no Eiropas bankām, kā arī oligarhu aktīvus, nekustamos īpašumus un citas lietas, nepārkāpjot tiesības uz īpašumu. Viens no risinājumiem, kas tiek apspriests ekspertu līmenī, ir pagaidām neaizskart nekustamos īpašumus, uzņēmumus, bet Ukrainai nodot daļu no uzņēmumu peļņas. Šis jautājums ir jārisina tā, lai pēc tam, kad karš būs beidzies, Krievija nevarētu caur tiesu piedzīt no Eiropas Savienības šo naudu.
Ko Parlaments spēj izdarīt, lai ātrāk varētu izveidot Starptautisko tribunālu kara noziedznieku tiesāšanai?
Latvija, pateicoties Valsts prezidentam Egilam Levitam, ir aktīvi virzījusi ideju par īpaša tribunāla izveidi par agresijas noziegumiem. Tas nav palicis bez iespaida arī uz Hāgas Starptautisko tiesu, jo šīs tiesas galvenais prokurors Hans, kurš sākumā bija visai negatīvi noskaņots par tribunāla izveidi agresijas noziegumiem, vēlāk pierādīja, ka var daudz izdarīt, lai tiesa pieņemtu ļoti nozīmīgo lēmumu par aresta ordera izdošanu Putinam un Krievijas bērnu tiesībsardzei Ļvovai-Belovai par Ukrainas bērnu deportāciju.
Jautājums par īpaša tribunāla izveidi vēl arvien nav līdz galam atrisināts, bet ir sperti vairāki ļoti nozīmīgi soļi. Viens no tiem ir tas, ka ASV tomēr nolēma atbalstīt šā īpašā tribunāla izveidi. Jāteic, ka gan ASV, gan Francija, gan dažas citas valstis bija ļoti rezervētas pret šo ideju, jo tām pagātnē ir bijušas starptautiskas militāras operācijas, un tāpēc šīs valstis vēlas gūt drošu pārliecību, ka tribunāls nestrādās ar atpakaļejošu datumu. Tad, kad tribunāls būs nodibināts, viens no grūtākajiem jautājumiem būs vienoties par tiesas statūtiem.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, kad Ukraina būtu jāaicina pievienoties NATO – vai tas būtu jādara Viļņas samita laikā?
Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka tas ir jādara Viļņas samitā. Patlaban ir sākušās diskusijas par šo jautājumu, jo dalībvalstu vidū nav vienprātīgs viedoklis. Parlamenta Eiropas Tautas partijas frakcija, kuru es pārstāvu, atbalsta Ukrainas uzaicināšanu dalībai NATO. Ukrainu var uzaicināt ar atrunu, ka netiek iedarbināts NATO līguma 5. panta mehānisms līdz laikam, kad karš ir beidzies. Vēstij, ko Ukraina saņems no NATO samita Viļņā, ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai parādītu, ka tā būs aliansē un drīz.
