Labu apetīti – brokastīs vaļu margarīns un pingvīnu omlete 5
19. un 20. gadsimtā pingvīnu populācija piedzīvoja būtisku sarukumu. Viens no strauji plaukstošajiem industriālās rūpniecības virzieniem tolaik bija vaļu eļļas ražošana. Antarktīdā un tai apkārt esošajās salās tika uzbūvētas neskaitāmas fabrikas, kas no vaļu taukiem ražoja eļļas lampas, ziepes un pat margarīnu.
Jāatzīmē, ka, tehnoloģijām attīstoties, vaļu eļļa kļuva par svarīgu izejvielu nitroglicerīna ražošanā, ko izmantoja kā sprāgstvielu abos pasaules karos. Savukārt vaļu aknu eļļa bija galvenais D vitamīna avots 1960. gados.
Tā rezultātā tika ne vien pārmērīgi nomedīti vaļi, bet arī iznīcināta apkārtējā vide. Pingvīnu koloniju apdzīvotajās pļavās nu slējās putekļainas rūpnīcas. Turklāt fabriku strādnieki pret šīm neaizsargātajām būtnēm izturējās ar brutālu nežēlību, izmantojot pingvīnu ķermeņus kā kurināmo tauku kausēšanas krāsnīs un no pingvīnu olām gatavojot omleti.
Industrija attīstījās tik strauji, ka pēc 100 gadiem vaļi bija nonākuši uz izmiršanas robežas un pingvīni bija pilnībā pametuši piekrasti. Par laimi, 1859. gada 27. augustā Edvīns Dreiks nelielā fermā Taitusvilā, Pensilvānijas štatā, ASV, atklāja pirmo naftas urbumu. 20. gadsimtā zinātnieki jau bija iemācījušies no jēlnaftas iegūt degvielu, kas pielika treknu punktu vaļu medībām.
Turpmāk pingvīniem nācās cīnīties galvenokārt ar mūsdienu klimata pārmaiņu radītajiem draudiem, piemēram, ledāju kušanu, kas ietekmē arī viņu barības bāzi. Taču 2024. gads nāca ar pārsteidzošu vēsti – Antarktīdas kontinentālajā daļā pirmo reizi tika apstiprināts nāvējošs putnu gripas veids, kas apdraud arī milzīgās dienvidu reģiona pingvīnu kolonijas.
