23 gados svēru 36 kilogramus. Anorektiķes pieredze 0
Jūlijai (30 gadi) ir skarba anoreksijas pieredze, kad, beidzot tikusi pie ārsta viņa uzzināja – ja tā turpināsi, pēc mēneša tevis vairs nebūs… Lūk, viņas stāsts.
Augstskolas otrajā gadā es sāku apzināti ievērot diētas. Te es nometu lieko svaru, te atkal ieguvu savu maksimālo svaru – 61 kg ar auguma garumu 158 cm. Pirms augstskolas beigšanas nolēmu zaudēt svaru apzināti: vienkārši piegāju pie spoguļa un nodomāju, ka gribu kļūt nevis slaida. normāla, bet tieva. Pusgada laikā zaudēju 19 kg.
Vispirms izslēdzu no ēdienkartes visu taukaino, saldo un miltaino, tad sāku ēst tikai zema tauku satura pienu, tomātus, kabačus, ziedkāpostus, zivis, griķus un rīsus. Pamazām samazināju porcijas, tad sāka ierobežot sevi laikā: neēdu pēc 18.00, drīz vien pēc 15.00 un 12.00, dzēru tikai ūdeni, tēju, kafiju un kefīru. Mēģināju caurejas līdzekļus, bet pēc tam izraisīju vemšanu pēc katras ēdienreizes, pat ja tikai izdzēru glāzi sulas. Drīz vien es vēl vairāk ierobežoju produktu sarakstu: ēdu tikai šķidru pārtiku. Es aizliedzu sev karstu ūdeni: likās, ka no tā es kļūstu resnāka. 23 gados es svēru 36 kg. Es sapratu, ka šķērsoju robežu un vairs nekontrolēju procesu. Es sapratu, ka nav normāli skatīties uz jogurtu un uzskatīt, ka tas palielinās ķermeņa apmērus. Tajā pašā laikā es neredzēju atšķirību, aplūkojot sevi spogulī, manā priekšā vēl bija tas pats 60 kg smagais ķermenis, lai gan svari rādīja 40 kg. Radinieki bija nesaprašanā, gribēja pārliecināt apstāties. Māte lūdza man nenogalināt sevi, vīrs sacīja, ka es izskatos briesmīgi slima – savos 24 gados kā mazs bērns. Viņu vārdi manī izraisīja tikai aizkaitinājumu un dusmas. Es uzskatīju, ka mani apskauž, ka nenovērtē un vēlas, lai es paliktu neglīta.
Reiz man sagribējās cepumu. Es nenoturējos, nopirku visvienkāršāko un apēdu. Tūdaļ sāku vemt. Sapratu, ka kuņģis ir aizmirsis, kā sagremot cieto ēdienu, un tajā pašā dienā nolēmu doties pie gastroenterologa. Ārsts paskatījās uz mani un lūdza nostāties uz svariem. Es atteicos, jo negribēju, ka citi cilvēki redzētu manu svaru. Tad ārsts uzaicināja kabinetā psihoterapeitu. Speciāliste aprunājās ar mani, pasauca no koridora manu vīru un teica, ka, ja mani neārstēs, es nomiršu mēneša laikā. Vīram ieteica nogādāt mani psihiatriskajā klīnikā. Man kļuva interesanti, ko tur teikt, un es brīvprātīgi devos uz turieni.
Tobrīd man bija pats mazākais svars 38-40 kg. Man bija briesmīga depresija. Es nesapratu, kā cilvēki var normāli ēst, es gribēju mirt, tāpēc, kad man piedāvāja doties uz slimnīcu, es piekritu. Iestājoties slimnīcā, psihiatri ilgi pārliecināja mani nosvērties. Kad visi dzirdēja manu svaru, man sākās panikas lēkme un histērija. Man injicēja nomierinošus līdzekļus, jo es biju gatava nogalināt ikvienu, kas dzirdēja šo skaitli. Man šķita, ka viņi par mani smejas.
Es pavadīju slimnīcā gandrīz gadu. Ārsti noskaidroja, ka anoreksija ir tikai pavadošā slimība. Galvenā ir personības robežtraucējumi, kas var novest pie šizofrēnijas. Anoreksijas gadījumā jau tā tiek novērotas šizofrēniskas novirzes – murgi un uzmācīgas idejas.
Ir periodi, kad es vienkārši daudz ēdu: ķermenis nejūt sātu. Dažreiz es atvēru ledusskapi un ēdu visu, kas bija tajā, līdz kuņģis sāka sāpēt. Tajā pašā laikā es vēl gribēju ēst, vienkārši fiziski vairs nevarēju. Dažreiz es uzreiz sāku vemt. Tad es trīs nedēļas ievēroju apmēram vienādu ēdienkarti, zaudēju pāris kilogramus, tad nedēļu ēdu visu, atgūstot tos atpakaļ. Pēdējo reizi es dzēru tabletes un apmeklēju ārstu pirms gada. Tīri ārēji izskatos izārstēta. Tomēr man bija sieviešu veselības problēmas, ir iekšējo orgānu noslīdējums (rupji izsakoties, kuņģis ir nabas rajonā) un daudzus produktus kuņģis vairs nespēj pārstrādāt.
Es kontrolēju savu svaru ne tikai ar uzturu, bet arī ar sportu. Gandrīz katru dienu pavadu sporta zālē – tā arī ir manai slimībai raksturīga galējība. Tagad es nenokrītos svarā līdz 36 kg, jo pēc savas pieredzes sapratu, ka ar tādu svaru ilgi nevar izdzīvot. Ar 160 cm auguma garumu es sveru 48 kg, bet gribētu 45. No zālēm es sāku pieņemties svarā, rodas psihoze, aizkaitināmība, agresija. Tās savukārt nomāc ar citām tabletēm un es pārvēršos par dārzeni. Tāpēc es regulāri pārtraucu ārstēšanu, lai gan vajadzētu to novest līdz galam. Kad sasniedzu robežu, dodos pie ārsta.
Avots: snob.ru
