“2100. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits saruks līdz 350 tūkstošiem!” Ārsts Gruntmanis par Latvijas pamešanu, Covid-19 un politiku 18
Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es joprojām darbojos un darbošos Latvijas labā savas kompetences un iespēju robežās. Galvenais, lai notiek pozitīvas pārmaiņas,” tā intervijā saka ārsts Uģis Gruntmanis, kurš, pēc tam kad atgriezās Latvijā pēc gandrīz 23 gadus ilga darba un dzīves perioda ASV, ir nolēmis doties prom no Latvijas.
Vai tas tiesa, ka esat pieņēmis lēmumu tomēr atgriezties Amerikā?
U. Gruntmanis: Jā, tā ir. Esmu noslēdzis līgumu ar Dartmutas universitāti Ņūhempšīras štatā pie Bostonas, kas ir viena no astoņām “Ivy” līgas jeb prestižākajām un vecākajām ASV universitātēm.
Tur man piedāvā profesora darbu. Latvijā diemžēl man visas durvis tika aizslēgtas.
Konkursā uz padomes locekļa vietu Paula Stradiņa universitātes slimnīcā mani uzvarēja kolēģis no Lietuvas, par kura reputāciju pētnieciskie žurnālisti Lietuvā bija pauduši bažas. Konkursā uz valdes vadītāja vietu mani uzvarēja bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs, kurš daudzus gadus bijis atbildīgs par universitātes slimnīcām, bet nekādi uzlabojumi diemžēl netika panākti.
Tad Paula Stradiņa slimnīcas endokrinologi parakstīja vēstuli, kas prasīja rīkot konkursu uz Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja posteni (tas četrus gadus bija atvērts) un rekomendēja mani šim postenim, bet tad izrādījās, ka jaunieceltais slimnīcas valdes vadītājs šo posteni pēkšņi slēdzis…
Manas kvalifikācijas arī bijušas nepietiekamas Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes profesora amatiem.
Tad nācās izvēlēties – vai nu strādāt privātpraksē, vai tomēr rast iespēju turpināt darbu jomā, kur savu līdzšinējo profesionālo mūžu esmu pavadījis, proti, akadēmiskā vidē, kur darbojos gan kā praktizējošs ārsts, gan iesaistījies zinātniskos pētījumos, darbā ar jaunajiem speciālistiem, ar sarežģītiem medicīniskajiem gadījumiem.
Mana kļūda bija tā, ka atgriezos, pirms biju noskaidrojis, vai man Latvijā būs piemērots darbs un vai vispār būs darbs. No kļūdām, kā zināms, mācās, un mana atgriešanās Amerikā nebūt nenozīmē, ka neturpināšu iesaistīties, vēl vairāk – aktīvi līdzdarboties, lai savu iespēju robežās lietas vērstu uz labu.
Jau visu šo laiku esat to darījis – arī būdams profesors Amerikā, esat sekojis līdzi norisēm Latvijas veselības aprūpes sistēmā un publiski paudis savu viedokli, ne vienmēr ļoti diplomātiski un saudzīgi. Uz Latviju atgriezāties ar cerību, ka, neskatoties uz to, jūsu pieredzi izmantos. Vai savu mērķu īstenošanas labad vērsāties arī pie politiskajiem spēkiem?
Politiskie spēki mani ir aicinājuši uz iesaistīšanos. Tuvojoties vēlēšanām, saņēmu piedāvājumu startēt uz Saeimu, uz Rīgas domi, uz Eiroparlamentu.
Taču es nejūtos spējīgs vadīt, teiksim, tādu sarežģītu mehānismu kā Rīgas dome! Tur jābūt cita veida izcilām zināšanām un pieredzei.
Pamats manai izvēlei atgriezties Latvijā bija vēlēšanās likt lietā savas zināšanas profesionālajā jomā, arī padarīt augstākās medicīniskās izglītības sistēmu caurspīdīgāku, konkursus atvērtākus, samazināt laiku vadošos amatos no 20–30 gadiem līdz desmit gadiem, lai sistēma būtu vairāk atvērta jaunām idejām, kas nav iespējams, vadot katedru vai klīniku 20–30 gadus. Jaunie ārsti ar pozitīvām ambīcijām neredz izaugsmes iespējas un pamet valsti.
Vēl arī tas, ka, aizejot no Teksasas universitātes, saņēmu garantiju, ka vēl trīs gadus turpināšu būt tur profesora statusā. Šie trīs gadi aprit 2021. gadā, un es ilgāk nevaru atrasties ārpus tās vides, kas ir manējā. Proti, esmu ārsts, profesors, pētnieks, man nepieciešama akadēmiskā vide, prakse. Turklāt tas ir kā sportistam – jo ilgāk esi ārpus laukuma, jo grūtāk atgriezties un jo vairāk krītas tava vērtība.
Jūs atklāti pateicāt, ka vēlaties startēt ne vien uz profesoram atbilstīgu amatu Latvijas medicīnas sistēmā, tostarp uz Stradiņa universitātes rektora amatu…
Jā, un biju gatavs piedalīties godīgā konkursā, diskutēt par idejām, kā tās labāk ieviest, taču bijusī universitātes vadība (arī pašreizējai uzskati nav mainījušies) uzstāja, ka profesora amats vadošā ASV universitātē nav pietiekams, lai kvalificētos šim konkursam, ir nepieciešams arī PhD grāds.
Toreiz RSU rektoram vaicāju – vai atteikums man nozīmē arī to, ka latviešu izcelsmes pasaules medicīnas dižgariem, piemēram, ASV ķirurģijas profesoriem Bertramam un Kristapam Zariņiem (Hārvarda, Stenforda universitāte), Kristapam Keggi (Jeila universitāte), Uldim Bitem (“Mayo clinic”) šis likums vai tā interpretācija liegtu iespēju strādāt par profesoriem vai rektoriem, ja viņi vēlētos atgriezties Latvijā?
RSU administrāciju pārstāvošais jurists man atbildēja: “Likumā noteiktu prasību pildīšana nevar būt subjektīva un selektīva, pamatojot formālo prasību apiešanu ar personu nopelniem.”
Ir skaidrs, ka attieksme, neizprotot likuma garu, bet kalpojot burtam, turklāt tad, kad tas ir izdevīgi, neder, ja vēlamies, lai valsts straujāk attīstītos un augstskolās būtu kvalitatīvāka apmācība.
Pašreiz Augstākās izglītības likums ir Saeimā pieņemts ar būtiskām un pozitīvām izmaiņām. Tās atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienības, Latviešu ārstu un zobārstu apvienība, Latvijas Jauno zinātnieku apvienība, Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku apvienība Lielbritānijā u. c.
Pret ir tie, kas sev paši piešķīruši milzu algas, tādas, kas būtiski pārsniedz, piemēram, Tartu universitātes rektora algu, nerunājot jau par to, ka vidējā alga mūsu valstī ir ap 1100 eiro un esam trešā nevienlīdzīgākā valsts ES.
Nu jūs, acīmredzot, neesat “nokārtojuši papīrus”…
Jā, saskaņā ar Latvijas likumiem es formāli tiešām neatbilstu profesora amatam. Man ieteica aizstāvēt disertāciju, apkopojot manas publikācijas, taču es negribēju iemīt šo formālisma taciņu, jo stingri uzskatu, ka vajadzīgs izstrādāt skaidras likuma normas, kas palīdz diasporas zinātniekiem atgriezties.
Ja medicīnā, jurisprudencē un biznesā paliks šī prasība, tad Latvijas diasporas pārstāvji no anglosakšu valstīm neatgriezīsies, turklāt ne tikai mazās samaksas, bet arī šo šķēršļu dēļ.
Taču gan jau manā gadījumā atrastos cits “piedauzības akmens”, ko aizvelt man ceļā. Esmu priecīgs par jauno Augstskolu likumu un ceru, ka tas ienesīs jaunas, pozitīvas pārmaiņas.
Kā vērtējat Latvijas veselības aprūpes sistēmu šodien, kad cīņā ar Covid-19 esam gluži vai atkal veiksmes stāsts?
Pirms apmēram 10 gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” atļāvos vērtēt mūsu valsts veselības aprūpes sistēmu saistībā ar pacientu apmierinātību, ar sistēmas finansiālo caurskatāmību utt. Diemžēl jāatzīst, ka nekas būtiski nav mainījies.
Attiecībā uz Covid-19 – jā, patiešām ir ļoti pareizi, ka politiķi ir ieklausījušies mediķos un epidemiologos. Mēs redzam, kas pasaulē notiek, ja neieklausās speciālistos.
Latvijā šie rezultāti ir tik labi arī tāpēc, ka mūsu valsts ir mazapdzīvota, ka mūsu kultūrā nav raksturīgi nemitīgi apkampties un bučoties, ka, dzīvojot samērā trūcīgā valstī, iedzīvotāji mazāk ceļo ārpus un pie mums arī mazāk ierodas ārvalstu tūristu nekā, piemēram, saulainajā Itālijā vai Spānijā. Šiem faktoriem sasummējoties, ir mūsu labie rezultāti.
Un vēl – valsts galvenais infektologs Uga Dumpis un epidemiologs Jurijs Perevoščikovs runā skaidru un saprotamu valodu, kas krīzes situācijās ir tik ļoti svarīgi. Arī aplikācija “Apturi Covid-19” ir iedvesmojošs stāsts par to, kā cilvēki paši iesaistās. Tāda ir arī manā telefonā.
Covid-19 laikā atradās papildu nauda mediķiem, kuras pietrūka iepriekš, lai celtu mediķu algas valsts likumā noteiktā kārtībā. Jādomā, ka tas pierādīja tā sauktās politiskās gribas trūkumu.
Protams! Trīsdesmit gadus bijis pilnīgs politiskās gribas trūkums. Politiķi saka: “Sakārtojiet sistēmu, tad dosim naudu!” Bet bez naudas nevar sakārtot sistēmu. Un tā “pa riņķi”, uz izdzīvošanas robežas!
Politiski apķērīgākie mediķi gan iemanās “izsist resursus”. Paskatīsimies skaitļus – daža ārsta un profesora ieņēmumi ir 278 tūkstoši eiro gadā, strādājot tikai valsts iestādēs, kamēr rezidentam tūkstotis mēnesī, garas stundas pavadot slimnīcā. Tā nedrīkst būt!
Vēl arī “klīnisko pētījumu sistēma”, ko apmaksā farmācijas firmas, piešķirot naudas līdzekļus ārstiem, kas pētījumos iesaista pacientus. Pats esmu tādos piedalījies un zinu, kā tas notiek Rietumu medicīnā. Proti, visa nauda nonāk slimnīcas pētnieka akadēmiskā kontā un ar to tiek apmaksāts medicīnas personāls, kas piedalās pētījumā, konferenču apmeklējums, daļa var tikt izmantota algu piemaksām utt.
Stradiņa slimnīcā šī pētījumu naudas summa lēšama aptuveni trīs miljonu eiro apmērā (tā ir publiska informācija), slimnīcai no tā paliek 10%, pārējais nonāk atsevišķu ārstu banku kontos vai fondos.
Mums jāsaprot, ka tas tā nedrīkst būt, tā nav nekur attīstītās valstīs, jo tas ir neētiski un amorāli. To arī konkursos pateicu, ka tā nedrīkst notikt un ka to izmainīšu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu nevēlams.
Vai nav jābaidās no jauna emigrācijas viļņa?
Latvijas Jauno ārstu asociācija izpētījusi, ka mediķu emigrācija nedaudz, taču krītas – no 15% iepriekšējos gados līdz 12% šobrīd. Turklāt – iemesls nav tikai nauda – algas rezidentiem ir būtiski pieaugušas, ja jaunie mediķi dodas strādāt uz Latvijas reģioniem – vēl plus 30%, un šai ziņā ir pozitīva tendence, jaunie ārsti tiešām dodas uz reģioniem. To 2011. gadā, kad veselības ministrs bija Juris Bārzdiņš, iestrādājām likumā, un tas darbojas.
Viens no galvenajiem iemesliem aizbraukšanai ir attieksme – jauniem kolēģiem nav pieņemams autoritārisms, neieklausīšanās viedokļos.
Pieredzējušie ārsti nesaskata iespēju virzībai uz priekšu, savai attīstībai, jo vadošās pozīcijas ir aizņemtas jau desmitiem gadu. Jābūt rotācijai šajos amatos.
Žurnālā “The Lancet” Anglijas pētnieki nesen publicēja rakstu par to, kas mūs demogrāfiskā ziņā sagaida 2100. gadā. Ja nekas būtiski nemainīsies mūsu demogrāfiskajos rādītājos, autori paredz, ka Latvijā iedzīvotāju skaits saruks līdz 350–400 tūkstošiem.
Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo 370 tūkstoši!
Lūk! Igaunijai labāka prognoze – tur palikšot aptuveni 800 tūkstoši, Japānā no viņu 120 miljoniem – 58, Itālijā – no 60 miljoniem 32 miljoni utt. Pozitīvāka prognoze ir Āfrikas kontinentam un arābu valstīm. Mūsu reģionā pozitīvākā prognoze Zviedrijai un Dānijai, kur ne tikai nekrītas, bet pat pieaug dzimstība. Kāpēc?
Jo šajās valstīs ir cita attieksme pret sievietēm reproduktīvā vecumā, piemēram, viņām ļauj strādāt ceturtdaļslodzes, ir pieejami bērnudārzi.
Un vēl – ir absolūta vīriešu iesaiste ģimenes dzīvē. Jautājums – vai arī ar šādu skatu nākotnē mēs ceļam lielos infrastruktūras projektus, mainām augstskolas, slimnīcas?
Vai šai laikā, ko pavadījāt Latvijā, arī pašam nācās nonākt pacienta lomā?
Pašam, paldies Dievam, ne, bet dēlu nācās aizvest uz Bērnu slimnīcu Rīgā, Vienības gatvē, jo bija aizdomas par pēdas lūzumu sportojot. Lūzuma nebija, un to ātri un profesionāli konstatēja. Mans vērojums – darbs šeit rit labi, organizēti. Bērnu slimnīca tiešām izceļas ar labas medicīniskās pārvaldības sistēmu, un, domāju, arī pacientu apmierinātība ir augstākā līmenī.
Tiekoties ar ārzemju latviešu mediķiem, vienmēr esmu saklausījusi augstu novērtējumu Latvijas mediķiem par viņu darba kvalitāti. Vai varat piekrist?
Runājot par saviem kolēģiem endokrinologiem, tiešām varu piekrist – zināšanu līmenis ir augsts, arī atbildības sajūta, taču ir nepieciešamas sistēmiskas izmaiņas ārstu sertifikācijā un resertifikācijā. To neregulē valsts iestāde, kas ir pareizi, bet Latvijas Ārstu biedrība jeb mūsu profesija pati, tā ir milzu atbildība, ko mums uzticējusi sabiedrība.
Amerikā šis process ir ļoti nopietns – sertifikācijas/resertifikācijas pārbaudījums ilgst astoņas stundas, ir jāreaģē ātri un precīzi, intensīvā ritmā, kā to paredz medicīnas prakse. Jautājumi un atbildes nav zināmi. Sava kvalifikācija ir jāpierāda ik 10 gadus, un vēl tas, vai esi piedalījies pētījumos, gājis līdzi laikam. Te neder farmācijas firmu apmaksātas konferences.
Jūs arī iepazināties ar Latvijas reemigrācijas politiku dzīvē. Kā gāja?
Nesākšu stāstīt par, piemēram, manu pieredzi ar Japānā ražotās un Amerikā pirktās hibrīda tipa automašīnas reģistrāciju Latvijā… Tas bija garš un sarežģīts process, jo atteicos pieņemt vienīgās firmas pakalpojumus, kas man likās nesaprotami dārgi.
Kas attiecas uz manu profesionālo darbību – es tiku uzņemts kā ārsts no trešās pasaules, tātad – nav nekādas starpības, vai tu esi no Amerikas, Krievijas vai Uzbekistānas, tā man paziņoja.
Tu neesi strādājis Eiropas Savienībā vai Latvijā, tāpēc jākārto augstskolas beigšanas eksāmens kopā ar abitūrijas studentiem Stradiņa universitātē. Man bail domāt, cik diasporas kolēģi, sadzirdējuši šādu atbildi, pasaka: “Es nepiedalos!” un atgriežas atpakaļ.
Te jāteic, cik vērtīgs ir diasporas likums – labi, ka tāds ir pieņemts, jo es ikvienam ierēdnim varu atgādināt – likums nosaka, ka jāveicina atgriešanās! Process ir iekustināts, tikai rit pārāk lēni. Tas jau nav tikai attiecībā uz ārstiem – līdzīgas problēmas ir arī arhitektiem, inženieriem, advokātiem u. c., tam būtu daudz straujāk jāuzlabojas.
Bet katrai problēmai taču ir vārds, uzvārds un ieņemamais amats!
Jā, un tas ir jānosauc! Paldies žurnālistiem, kas par to runā. Un paldies Valsts prezidentam, kas skaidri pateica, ka ar dubultpilsonības likuma pieņemšanu valsts jau ir pateikusi, kuras ir “drošās valstis” – Eiropas Savienības, Eiropas ekonomiskās zonas valstis, ASV, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, kurās izdotiem speciālistu diplomiem un ievēlētiem amatiem jātiek ņemtiem vērā Latvijā!
Kas attiecas uz mediķiem, Latvijas Ārstu biedrība ir izmainījusi statūtus, lai kolēģiem no ASV, Kanādas, Austrālijas būtu šis process pielīdzināts ES, taču Saeimā nav apstiprināts ar likuma spēku un Ministru kabineta noteikumos tas nav vēl izmainīts. Bet laiks rit uz priekšu.
