21.aprīlis – Olimpiskā diena
3
Pēteris Apinis, ārsts, Latvijas olimpiskās komitejas izpildu komitejas loceklis
Par plašiem pasākumiem portāli un sociālie tīkli parasti raksta nākotnes izteiksmē. Par Olimpisko dienu šur, tur bija rakstīts, šodien rīta vingrošanas aktivitātēs bija solīta visas Latvijas bērnu līdzdalība. Apzināti izvēlējos rakstīt – pēc fakta, kad tiešām esmu pārliecinājies – šorīt visā Latvijā bērni vingroja, sportoja un rūpējās par savu veselību. Labs darbs.
Olimpiskā diena ir pasaulē zināma kustība, un Starptautiskā olimpiskā komiteja to rīko kopš 1987. gada, aicinot pasaules valstu nacionālās olimpiskās komitejas atzīmēt Starptautiskās olimpiskās komitejas dzimšanas dienu. Latvijas olimpiskā komiteja šim aicinājumam pievienojās 1992. gadā, un parasti šajā dienā atzīmē arī savas nacionālās olimpiskās kustības un olimpiskās komitejas dzimšanas dienu.
“Tad nu es sveicu savas valsts olimpisko komiteju 101. dzimšanas dienā.”
Šī dzimšanas dienas taču varēja taču arī nebūt, ja pērn kādam vāji izglītotam Saeimas deputātam Riekstiņam no šobrīd jau vēstures mēslainē aizslaucīta konservatīvo politpulciņa būtu izdevusies afēra – pilnīgi vai daļēji Latvijas olimpisko komiteju likvidēt.
Un tomēr – Olimpiskā diena ir vispasaules Olimpiskās kustības pasākumus, kas notiek piecos kontinentos un popularizē olimpiskās vērtības – izcilību, draudzību, cieņu. Tā noslēdz olimpisko mēnesi, kuras laikā notika daudzi un dažādi sporta pasākumi, kā arī zīmējumu un eseju konkursi, orientēšanās pasākumi, olimpiešu iedvesmas stāstu sērija LOK sociālo tīklu kanālos, zināšanu pārbaudes testi par olimpiešiem un viņu pārstāvētajiem sporta veidiem, sportiski vēlējumi, ieteikumi un aicinājumi. To Olimpiskā komiteja organizēja bez valsts budžeta līdzekļiem. Milzīgs Latvijas olimpiskās komitejas darbs, ko neviens politiķis nepiemin ne ar pušplēstu vārdu, jo politiķiem šķiet, ka sports ir tikai nauda.
Tad nu Olimpiskā diena ir īstais brīdis atgādināt, ka Latvijas olimpiskā komiteja ir ne tikai izcilības sports, dalība Olimpiskajās spēlēs un Latvijas pieaugušo un jauniešu izlases, bet bērnu sports, kas izpaužas formā „sporto visa klase”. Olimpiskā komiteja ir piesaistījusi līdzekļus, bet bērni, kas ir iesaistīti šajā kustībā, sporto katru dienu, bet, kas būtiski – mācās ar labākām sekmēm nekā tajās klasēs, kurās katru dienu nesporto.
Man tā ir iespēja atkārtot, ka bērnu sports ir bērnu veselības un veselīgi nodzīvota mūža pamats, kā arī atkārtot dažas atziņas:
- tieši organizētam sportam ir daudz bērnu attīstošu fizisku, attīstošu, psiholoģisku, kognitīvu un sociālu priekšrocību. Tātad – organizētas sporta nodarbības, sacensības un treniņi pie speciālistiem, nevis centieni skolām neuzņemties atbildību par bērnu fizisko slodzi un vēlme atbildību nogrūst tikai uz vecākiem. Latvijas nākotnes uzdevums – lai bērni augtu veselīgi, nodrošināt katram bērnam vismaz vienu sporta stundu dienā;
- sportošana palīdz bērniem iemācīties kontrolēt savas emocijas un pozitīvi izmantot negatīvās emocijas. Īpaši svarīgi tas ir pēc-pandēmijas apstākļos, kad sastopamies ar bērnu depresijām, spriedzi, atkarībām;
- sportošana palīdz bērniem veidot noturību un pašpārliecību tālākai attīstībai mainīgajā un sarežģītajā pasaulē;
- sports nostiprina ģimenes, īpaši, ja vecāki un bērni kopā iesaistās sportā – tas nostiprina dzīves prasmes;
- svarīģākais sportā bērniem ir pozitīvā pieredze, ko dod koncentrēšanās uz izklaidi un aktivitāti, ne tikai uz uzvaru. Tādēļ – bērnu kognitīvās uun fiziskās veselības vārdā – bērnu sporta pamatā ir vēlīna specializācija un iespējami plašs, dažādots sportisko nodarbību klāsts.
Organizētam sportam ir daudz psiholoģisku un sociālu ieguvumu bērniem – un pētījumi rāda, ka vairāk nekā fiziskajām aktivitātēm rotaļu laikā. Sporta ārsti ar pētījumiem pierādījuši, ka bērni sportā attīsta dažādu kognitīvu, smadzeņu attīstības jaudu no sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar dalību komandā, kā arī no citu bērnu un pieaugušo līdzdalības.
Latvijā pieņemts deklarēt, ka dalība sportā sniedz labumu tikai no jaunu fizisko prasmju apgūšanas, bet starptautiskā olimpiskā komiteja norād: galvenais, ka sports palīdz bērniem attīstīt labākus veidus, kā tikt galā ar dzīves kāpumiem un kritumiem. Sportošanas laikā bērni dažkārt uzvarēs, bet biežāk – zaudēs. Lai būtu labs zaudētājs, ir nepieciešams briedums un prakse. Zaudēšana māca bērniem pārvarēt vilšanos, tikt galā ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem; zaudējumi sportā ir svarīga sastāvdaļa, lai bērni kļūtu noturīgi.
Sportošana palīdz bērniem iemācīties kontrolēt savas emocijas un veselīgi mazināt negatīvās izjūtas. Sports palīdz bērniem attīstīt pacietību, kas rada neatlaidību un noturību citās dzīves jomās, piemēram – mācībās skolas klasē un ārpusskolas vaļaspriekos. Kādi ir sociālie ieguvumi, piedaloties komandu sporta veidos? Spēlējot komandā, bērni attīsta daudzas sociālās prasmes, kas viņiem būs nepieciešamas visu mūžu. Sporta spēles māca sadarboties, būt mazāk egoistiskiem un uzklausīt citus bērnus, tās dod bērniem piederības sajūtu. Tā palīdz viņiem iegūt jaunus draugus un veido viņu sociālo loku ārpus skolas.
Svarīga komandas sporta sastāvdaļa ir disciplīnas pieņemšana. Sportošana nozīmē, ka no bērniem tiek gaidīts, ka viņi ievēros noteikumus, pieņems lēmumus un sapratīs, ka par sliktu uzvedību var tikt arī sodīti (olimpiskās komitejas organizētajā „sporto visa klase” nesekmīgi bērni var tikt atstādināti no treniņiem). Sports māca bērniem pieņemt trenera, tiesnešu un citu pieaugušo norādījumus. Fiziskās aktivitātes stimulē smadzeņu ķīmiskās vielas – neirotransmiterus, kas liek justies labāk. Regulāra sportošana uzlabo bērnu vispārējo emocionālo labsajūtu. Komandas atbalsts, laipni trenera vārdi vai personīgā rekorda sasniegšana palīdz bērniem justies pārliecinātākiem.
Vecāki var palīdzēt bērnam attīstīt pozitīvu attieksmi pret sportošanu, uzslavējot komandas vai citu bērnu centienus, pat, ja viņi neuzvar. Vecāki tieši sportā var iemācīt savam bērnam, cik svarīgi ir censties un darīt visu iespējamo. Būtu izcili, ja bērnu sports iemācītu vecākus neaizvainot komandu, tiesnesi vai citu spēlētāju. Butu labi, ja bērnu sports iemācītu vecākus ieklausīties sporta ārstos, kas norāda uz pāragras specializācijas ļaundabīgo ietekmi uz skeleta, saišu, muskuļu attīstību.
Un vēl – nezinu – kā to sasniegt, bet būtu labi, ja Olimpiskā diena un bērnu sports iemācītu onkuļus un tantes – politiķus un ierēdņus savās spēlēs būt godīgiem. Šobrīd par politiķu centieniem rīkoties sportā godīgi neko labu nevar teikt – izskatās pēc bradāšanas pa kaimiņu dārzu lielajiem zābakiem.
Kādai caurkritušai politiķei no tā paša konservatīvā politpulciņa ērtu vietu meklējot, politiķi un funkcionāri izlēmuši krēslu piemeklēt olimpiskās komitejas vadībā, sameklējuši nebūtiskus traipus pašreizējā LOK prezidenta baltajā kreklā un šūpo prezidenta krēslu, cik nu politiķiem spēka pietiek. Apgalojumi, ka LOK prezidenta sievai ir kaut kādas nelielas daļas ar sportu saistītā firmā, kurā viņa nekad nav pieņēmusi lēmumus, nekad nav bijusi valdē, ir tikai ļauni un nekrietni uzbraucieni.
Lai sašķobītu Olimpisko komiteju kāda ierēdne sadomājusi visus Izpildildu komitejas locekļus pārvērst par valsts amatpersonām. Izpildu komitejas locekļi strādā Olimpiskā komitejā bez maksas, pilnīgi nemaz neietekmē valsts naudas plūsmu (to regulē Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti), taču viņi virza un atbalsta sportu.
Vairums no Olimpiskās izpildu komitejas locekļiem ir federāciju vadītāji, saistīti ar biznesu, pienes sportam naudu. Ja Olimpiskās izpildu komitejas locekļus pārvērtīs par amatpersonām, vairums no šiem izpildu komitejas locekļiem vienkārši šo komiteju pametīs. Tas, kas šobrīd notiek politiskajā burziņā ap Latvijas Olimpisko komiteju vienkāršoti nozīmē – politiķi nav bērnībā un jaunībā nodarbojušies ar sportu, nav iemācījušies ar cieņu izturēties pret citiem sportistiem, pret treneriem, tiesnešiem un pretiniekiem, pret sacensību noteikumiem un godīgu spēli.
“No malas šķiet, ka tiem politiķiem, kam šobrīd labpatīk nīdēt Latvijas olimpisko komiteju, sporta trūkumus bērnībā ir radījis kognitīvo spēju problēmas.”
Lielākā problēma, kas šobrīd redzama Latvijas politiķu un birokrātu attieksmē pret sportu ir – kā atņemt sporta vadību cilvēkiem, kas zina un saprot sportu, zina un saprot uzvaras saldmi un zaudējuma rūgtumu (LOK prezidents Žoržs Tikmers ir olimpiskais vicečempions akadēmiskajā airēšanā un zina, ko nozīmē ne tikai medaļas, bet arī sāpīgi zaudējumi un smagas traumas).
Neprofesionālisms Latvijā lien pa visām durvīm un logiem – nepietiek, ka Veselības ministrijā vairums ierēdņu pat elementāri nesaprot veselības jomu, ka Ekonomikas ministrijā nesaprot uzņēmējdarbību, Labklājības ministrijā ierēdņi nevar atbildēt uz elementāriem jautājumiem par pensiju fondiem, tagad mūsu politiķi nolēmuši arī sportu pārvērst par politisku tirgu, kur izpildu komitejā varētu ievēlēt tikai esošas valsts amatpersonas (ierēdņus ar lieku svaru), bet par LOK prezidenti likt caurkritušu politiķi.
“Paldies visiem, kas šodien sportoja un piedalījās Olimpiskajā dienā!”
