Francija pēc EP vēlēšanām izskatās politiski apjukusi 0
Nesen notikušo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus Francijā neizbēgami salīdzina ar 2002. gada 21. aprīli – todien gan bija valsts prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, bet tā iegāja vēsturē, jo Nacionālās frontes (FN) vadonim Žanam Marī Lepēnam negaidīti izdevās pārspēt sociālistu kandidātu Lionelu Žospēnu un izsisties finālā. Tur Lepēns zaudēja, taču pati viņa klātbūtne izraisīja šoku, un kopš tā laika “21. aprīlis” ir kļuvis par politisku apzīmējumu. Tāpēc 2014. gada 25. maijs, kad Nacionālā fronte ieguva visvairāk jeb tuvu pie 25% balsu un 24 eirodeputātu mandātus, arī bija savā ziņā “21. aprīlis”. Tikai šoreiz tas nebūt nenāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Partijas
Jāatceras arī, ka 2002. gadā FN nosacītais panākums pamudināja Francijas prezidentu Žaku Širaku radīt “Savienību par tautas kustību” jeb UMP, kurā apvienojas visi mērenie vai, kā franči saka, republikāniskie labējo strāvojumi: gollisti, liberāļi, konservatīvie un arī centristi. Tas stabilizēja faktisko divpartiju sistēmu, ņemot vērā, ka gandrīz visi puslīdz nopietnie kreisie spēki pēdējās desmitgadēs saliedējās ap Sociālistisko partiju – PS, lai veidotu kopīgas listes vai kopīgu priekšvēlēšanu taktiku.
Taču šodien daudzi šaubās, vai šī sistēma un pat visa Piektās Republikas konstrukcija, kurā valsts prezidentam ir atvēlētas ārkārtīgi plašas pilnvaras, spēs izdzīvot. Jo neatkarīgi no tā, kuras partijas izvirzītais “republikāniskais monarhs” sēž Elizejas pilī un neatkarīgi no tā, kurai partijai pieder parlamenta vairākums, valstī maz kas mainās un pilnīgi nekas neuzlabojas. Tad politiķiem allaž pa rokai ir izskaidrojums, ka Francijas attīstību nosaka ne jau Parīzē, bet Briselē. Protams, aizmirstot piebilst, ka Francija kopš sākta gala bijusi viens no šīs “Briseles” pīlāriem, ka, piemēram, sociālā nodrošināšana tomēr ir katras pašas dalībvalsts ziņā vai ka “Brisele” nekādā veidā nav kavējusi kaimiņzemes Vācijas ekonomikas izaugsmi vai, sacīsim, kaimiņu Beniluksa valstu labklājību.
Eiropas Savienības iztēlošana par lielāko grēkāzi nav FN prerogatīva. Kad Širaka pēctecis Nikolā Sarkozī (2007 – 2012) bija nonācis popularitātes vai, drīzāk, nepopularitātes reitingu bedrē, viņš uzklupa Šengenas zonai, neizslēdzot iespēju atjaunot iekšējās robežas, un šai tēmai mēdz pievērsties vēl arvien. Labējo aprindās izskan viedoklis, ka Sarkozī ir vienīgais, kurš varētu uzveikt Marinu Lepēnu nākamajās prezidenta vēlēšanās, jo viņam savulaik izdevās pievilināt daudzus (toreiz Žana Marī vadītās) FN ideju atbalstītājus, bet “Sarko” zaudējums 2012. gadā esot bijis pārsvarā ekonomiskās krīzes seku dēļ piedzīvots negadījums.
Tikmēr tagadējais valsts galva Fransuā Olands jau paguvis pārspēt visus nepopularitātes rekordus, un valdošo sociālistu rindās ir nobriedis iekšējs dumpis ar prasību kreiso valdībai beidzot sākt īstenot Olanda solījumiem atbilstošu kreisu politiku un pretoties Berlīnes uztieptajam taupības kursam Eiropā, kaut gan šie solījumi diez vai ir izpildāmi un nekādu taupības režīmu Francija vēl īstenībā nav pieredzējusi…
Lepēns televīzijas diskusiju raidījumos prata jebkādu sarunu novirzīt imigrācijas radīto draudu gultnē un, kā tika sacīts, izvirzīja labus jautājumus, uz kuriem sniedza sliktas atbildes. Taču t.s. tradicionālās partijas ar pareizajām atbildēm kavējās vai vispār klusēja. Tikmēr globalizācijas problēmu dēļ jautājumu kļuva arvien vairāk…
Vēlētāji
Vai pēc Eiroparlamenta vēlēšanām Nacionālā fronte ir, kā apgalvo Marina Lepēna, “Francijas pirmā partija”? Nereti tiek norādīts, ka “pirmā partija” drīzāk ir nebalsojušie pilsoņi, jo piedalījās mazākums jeb 42,43% no vēlēšanu reģistros ierakstītajiem (kas tomēr atbilst caurmēra aktivitātei ES).
Šā gada martā municipālajās vēlēšanās, ko FN arī uzskata par ļoti veiksmīgām, zem Marinas karoga startējušie iekaroja tikai vienpadsmit mazpilsētas, kuru agrākie mēri bija pamatīgi sasmērējušies vai izgāzušies. Bet ir neiedomājami, ka “marīnistu” kandidāts varētu kļūt par pilsētas galvu Parīzē vai pat tādā vidēji lielā pilsētā kā Bordo. Parlamenta apakšpalātā – Nacionālajā asamblejā – viņu pārstāvniecība ir minimāla un tai liek šķēršļus FN neizdevīgā vēlēšanu sistēma, kā arī pārējo partiju veidotais “sanitārais kordons”. Savukārt referendumos un Eiroparlamenta vēlēšanās pilsoņi parasti nelaiž garām iespēju ieriebt valdībai.
Tomēr, lai cik nosacīti būtu vērtējama FN uzvara 25. maijā, tā slēpj vairākas likumsakarības. Saskaņā ar pētījumu datiem, Lepēnu liste ieguva 43% balsojušo strādnieku un 37% balsojušo bezdarbnieku atbalstu, kas apliecina, ka agrākais komunistu, trockistu un daļēji sociālistu elektorāts tagad sliecas uzticēties partijai, kura, Marinas Lepēnas vārdiem, “nav ne kreisa, ne labēja”. Taču izvirza gan galēji labējus, gan reizēm pavisam kreisus – piemēram, ekonomikā – saukļus. Pētnieki secinājuši, ka FN izdevies piesaistīt ievērojamu daļu jaunatnes. Tie ir sabiedrības slāņi, kuri vissāpīgāk izjūt krīzi vai nedrošību par nākotni.
Kādā aptaujā, kas veikta dažas dienas pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, divas trešdaļas respondentu atzinuši, ka viņus satrauc FN augstais rezultāts. Nesen maijā Bastīlijas laukumā Parīzē gan arī notika demonstrācija, bet uz to sanāca nieka tūkstoši, pārsvarā jauni ļaudis, tostarp nebalsojušie… Tradicionālajām partijām ir svarīgi atgūt jaunatni, kas zaudējusi ticību politikai un savā ziņā arī ticību valstij, kuras devīze ir “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība”. Bet vienlīdzība, ar ko saprot vienlīdzīgas iespējas, mūsdienās ir grūti panākama.
Par spīti Republikas devīzei sabiedrība ir ļoti hierarhizēta, un vairs lāga nedarbojas tas, ko pieņemts saukt par “sociālo pacēlāju” un kas pēckara pirmajās desmitgadēs ļāva ar izglītības un paša pūliņu palīdzību izvirzīties daudziem no tautas nākušiem talantiem. Tagadējā elite ir ļoti noslēgta, lai tajā izsistos, vajag ne tikai elitāras augstskolas diplomu un veiksmi, bet arī aizbildniecību. Tāpēc arī valdošās politiskās aprindas gandrīz neatjaunojas un pat caurkritējiem tiek meklēta siltāka apmešanās vieta ja ne citur, tad Eiroparlamentā vai kādā Eiropas iestādē. Tikmēr FN nesmādē nevienu un, teiksim, pirms marta municipālajām vēlēšanām dažviet meklēja kandidātu listēs ierakstāmus kandidātus ar laikrakstu sludinājumiem…
Problēmas
Valdošie politiķi savulaik apsolīja vai vismaz lika manīt, ka Eiropas Savienība būs kā liela Francija, bet, sākoties globalizācijas laikmetam, centās uzturēt pārliecību, ka valsts sociālais modelis paliks nemainīgs, citiem vārdiem, pilsoņi allaž tiks pasargāti. Tam ir sava cena.
Pēdējais valsts budžets, kurā ieņēmumi pārsniedza izdevumus, bija 1974. gadā. Tomēr lielākās problēmas rada nevis naudas atlicināšana sociālajai jomai, bet līdzekļu neefektīva izmantošana, lai nesacītu – šķiešana uzblīdušajā valsts sektorā.
Viens piemērs. Fransuā Olands ir ķēries pie teritoriālās reformas, kas, tāpat kā jebkura reforma, Francijā sastop sīvu pretestību. Lai gan grūti rast pamatojumu, kāpēc šodien nepieciešams uzturēt dažādos līmeņos vairāk nekā 600 000 deputātu un kāpēc vajadzīgas vairāk nekā 36 500 komūnas, kamēr Vācijā ir trīs reizes mazāk vietējo pašvaldību. Visasāko kritiku tomēr izraisa tas, ka viena persona var paturēt vairākus mandātus un būt vienlaikus, piemēram, parlamenta deputāts, pilsētas mērs un departamenta padomes loceklis, kas arī kavē svaigu spēku ienākšanu vēlētās varas struktūrās. Un veicina politisko augšstāvu atsvešināšanos no t.s. vienkāršā cilvēka ikdienas rūpēm – UMP izvirzītā pretendente uz Parīzes mēra amatu nespēja atbildēt, cik maksā biļete Parīzes metro…
Īpašas diskusijas tēma ir piecu vai sešu miljonu valsts funkcionāru lietderība, jo Francijas ierēdniecības un birokrātijas mašinērija ir krietni smagnējāka un līdzekļu izlietošanas ziņā necaurskatāmāka nekā daudz peltajās Eiropas iestādēs. Taču diez vai tamlīdzīgi jautājumi pārāk nodarbinātu, ja kādreiz globālas revolucionāras pārmaiņas nesusī, bet savā būtībā konservatīvā Francijas sabiedrība nebūtu nonākusi pie atskārsmes, ka pārmaiņas ir neizbēgamas un šoreiz tā būs Francija, kurai vajadzēs pielāgoties pārējai pasaulei.
Pagaidām labklājības valsts glābšana notiek uz nodokļu palielināšanas, respektīvi, vidusslāņa rēķina. Nedaudz zem trīs tūkstošiem eiro mēnesī uz vienu cilvēku ir aptuvens kritērijs, kas raksturo piederību vidusslānim. Taču tas kļūst arvien plānāks, pārceļas no lielpilsētu šikajiem kvartāliem uz nomalēm, kur saskaras ar visām valsti pārņēmušajām likstām, ieskaitot radikālā islāma izpausmes, un varbūt ir gatavs pieņemt FN tēzi, ka nodokļi par daudz tiek tērēti imigrantu uzturēšanai.
Jāņem vērā arī psiholoģiskie aspekti, kas grūti pakļaujas skaidrojumam. Pēc Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem veltītā ES neformālā samita Fransuā Olands, kā atstāsta daži žurnālisti, esot ļāvies īsām filozofiskām pārdomām par lielas nācijas identitāti un likteni, no kuru zemteksta izrietēja, ka Francija – gan pilsoņi, gan oficiālā Parīze – arvien vēl nav īsti pieņēmusi globalizāciju, ES paplašināšanos un varbūt arī Vācijas ietekmes īpatsvara pieaugumu, īpaši jau politikā. Šie kompleksi, jācer, tiks, cik nu tas iespējams, pārvarēti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Francijai netrūkst iemeslu būt pašapzinīgai un pat Eiropas dzīvē neaizstājamai.
