2022. gada dabas simboli Latvijā: eksperti izvēlas dzīvās radības, ģeovietas un dzīvotnes, kurām pievērst sabiedrības uzmanību 5
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Latvijas Nacionālais dabas muzejs par gada dzīvnieku nosaucis mazo plēsēju zebieksti (Mustela nivalis), kuras kažoks ziemā maskēšanās nolūkos kļūst balts. “Viņa ir tik sīka un tieva, ka var sekot pelēm pat viņu alās, bet spēcīgais sakodiens palīdz nomedīt pat par sevi trīs četras reizes lielāku dzīvnieku. Zebiekste pārvietojas lēkšojot, parasti visas četras pēdas ir kopā,” atklāj Dabas muzeja zooloģe Una Bērziņa.
Zebiekstes ir aktīvas visu gadu. Sastopamas gandrīz visur, taču slēptā dzīvesveida un mazā auguma (līdz 20 cm, ap 100 g svarā) dēļ tās pamanīt ir ļoti grūti. Medī, slēpjoties augājā, ziemā – zem sniega apmēram trīs četru hektāru platībā. Ja nomedī kaut ko lielāku, ko uzreiz nevar apēst, tad veido barības krājumus. Atpūtai neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves – peļu alas, zaru kaudzes, spraugas starp koku saknēm. Nereti zebieksti var sajaukt ar sermuli, kurš ir mazliet lielāks, taču viņu nodod astes gals, kas ziemā, mainot kažoku uz balto krāsu, tomēr paliek tumšs.
Zebiekstes Latvijā vēl maz pētītas, tieši tādēļ izraudzītas par gada dzīvnieku. Tās izbāzni varēs aplūkot gada dzīvnieka stendā Dabas muzejā, kā arī jaunajā Latvijas zīdītāju ekspozīcijā, kas tiks atklāta pavasarī. Muzejnieki aicina reģistrēt zebiekstu novērojumus vietnē “Dabasdati.lv”.
Gada putns – svīre
Latvijas ornitoloģijas biedrība par 2022. gada putnu nosaukusi svīri (Apus apus), kuru pēc izskata var sajaukt ar bezdelīgu vai mājas čurksti. Taču svīres ir mazākas, ar gaišu vēderu un lielāko dzīves daļu pavada lidojumā. Svīres nekad nesēdīsies uz elekrības vadiem vai zemes, kā to dažkārt dara bezdelīgas un čurkstes. Tās ir vasaras vēstneši, jo no siltajām zemēm atgriežas maija vidū un, izperējušas mazuļus, projām uz Āfriku dodas augusta vidū.
Svīres var lidojumā gan baroties, gan pāroties un arī gulēt. Pārtiek tikai no lidojošiem kukaiņiem un gaisā savāc pat materiālus ligzdām. Vienīgi ligzdojot pieaugušie pāri nakšņo savās ligzdās cieši viens otram blakus. Svīrēm patīk dzīvot pilsētās un ciematos, ligzdas veidojot māju spraugās. Kaut Latvijā šādu vietu vēl netrūkst, ornitologs Agnis Bušs iesaka izlikt tieši svīrēm paredzētus putnu būrīšus.
Pirms vairākiem gadiem zviedru zinātnieki aprīkoja svīres ar ierīcēm, kas reģistrēja datus par to uzvedību. Daļu no uzliktajiem datu rakstītājiem pēc gada vai diviem izdevās atgūt, svīres vēlreiz noķerot ligzdošanas vietās. Izrādījās, ka desmit mēnešus starp ligzdošanas reizēm vairums putnu vismaz 99% laika bija pavadījuši lidojumā, bet viena svīre ne reizi nebija piezemējusies 314 dienas no vietas.
Eiropas saulpurene
Latvijas Botāniķu biedrība savas pastāvēšanas 70. jubilejas gadā par gada augu izvēlējusies Eiropas saulpureni (‘Trollius europaeus’) – daudzgadīgu, vidēji lielu (30–80 cm) gundegu dzimtas lakstaugu ar dzelteniem un apaļiem ziediem 1,5–2,5 cm diametrā. Pateicoties to formai un krāsai, augam tautā dots daudz tēlainu nosaukumu: bumbuļpuķe, cāļa galva, zaķupoga un citi. Bērnībā mana vecmāmiņa to sauca par sviesta bungu. Izskata dēļ tai mēdza piešķirt maģiskas īpašības un izmantoja, lai aizbaidītu no mājām ļaunos garus. Skandināvu teikas vēsta, ka saulpurenes to skaistuma dēļ iecienījuši meža iemītnieki troļļi.
Saulpurene zied maijā un jūnija sākumā un ir viegli indīga. Virs zieda platajām, dzeltenajām kauslapām ir sīkākas, oranždzeltenas vainaglapas, pie kuru pamata atrodas nektāra bedrītes, tāpēc tās sauc arī par nektārlapām. Ziedēšanas laikā vainaglapas joprojām paliek ieritinātas un veido kupolu ar mazu ieeju, tāpēc saulpurenes var apputeksnēt vai nu ļoti sīki, vai arī lieli un smagi kukaiņi, kuri ar savu svaru spēj iespiesties zieda kupolā un nokļūt līdz nektāram. Aug mitrās pļavās, upju krastos, mežu pļaviņās – vietās, kur ir barības vielām bagāta, pastāvīgi mitra augsne, kas nav pakļauta pārmērīgi intensīvai zālāju izmantošanai. Tādēļ Eiropas saulpurene ir bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsuga.
Viena no parastajām sugām
Latvijas dendrologu biedrība par 2022. gada koku izvēlējusies parasto egli (‘Picea abies’) – otru mūsu mežos izplatītāko koku sugu pēc parastās priedes. Labos augšanas apstākļos egles var izaugt līdz pat četrdesmit metru augstumam, sasniedzot 200–300 gadu vecumu. Taču tik vecas egles Latvijā sastopamas reti, jo tās ir viena no jutīgākajām koku sugām mūsu klimatiskajos apstākļos.
“Eglei parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma, un tā mīl mitras augsnes. Tas padara šo koku viegli ievainojamu gan ilgstošos sausuma periodos, gan spēcīgās vētrās. Sausums var izraisīt sīko sakņu atmiršanu, bet vētras kokus izšūpo un aprausta saknes. Abos gadījumos novājinātie koki var kļūt par upuri astoņzobu mizgraužiem, kuru masveida savairošanās regulāri nodara ievērojamus zaudējumus mežsaimniecībai. Līdz ar to parastās egles liktenis klimata pārmaiņu kontekstā iegūst daudz plašāku nozīmi gan ar savu ietekmi uz tautsaimniecību, gan izmaiņām ar egļu audzēm saistītajā augu, dzīvnieku pasaulē un Latvijas ainavā kopumā,” izvēli skaidro dendrologs Andrejs Svilāns.
Arī koksne eglēm ir mīkstāka nekā priedēm, tādēļ vētrās tās nereti tiek nolauztas, bet egļu jaunaudzes ziemā, uznākot ilgstošam atkusnim, cieš no snieglauzēm. Parastā egle ir izteikti ēncietīga suga, slikti panes pārpurvošanos, kaut mīl augt mitrās, barības vielām bagātās augsnēs. Egļu skujas ir četršķautņainas un pie zariem turas piecus līdz septiņus, dažkārt pat desmit gadus, līdz nomainās. Egle sāk ziedēt 25–30 gadu vecumā maijā, čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī, un sēklas izbirst nākamajā pavasarī – martā, aprīlī. Sēklas ir tikpat lielas kā parastajai priedei, tikai brūnā krāsā.
Gada sēnes – veselas divas
Latvijas Mikologu biedrība par 2022. gada sēni ir izvēlējusies brūnzobes – Peka brūnzobi (‘Hydnellum peckii’) un rūsgano brūnzobi (‘Hydnellum ferrugineum’). Abas ir ļoti līdzīgas un nav ēdamas gan nepatīkamās garšas, gan sīkstās konsistences dēļ, bet nav arī indīgas, tādēļ, lai tās atšķirtu, jāpakošļā pavisam neliels sēnes gabaliņš – Peka brūnzobe būs rūgta, bet rūsganā – ne. Šīs sēnes sastopamas skujkoku mežos, biežāk – vecos skujkoku mežos, jo tās ir jutīgas pret slāpekļa savienojumu uzkrāšanos augsnē, kas vērojams kailcirtēs.
Lai gan brūnzobes sastopamas samērā bieži, parasta sēņotāja uzmanību tās piesaistīs vien brīdī, kad uz jaunu sēņu augļķermeņiem, izdaloties ūdenim, parādīsies sarkani pilieniņi. Angliski runājošajās valstīs brūnzobes tā arī sauc par asiņojošu zobu sēnēm vai velna zobu, taču mēdz salīdzināt arī ar zemenēm un putukrējumu. Kaut brūnzobes Latvijā nav ļoti reti sastopamas sēnes, atrodot tās, mikologi lūdz nebaidīties pagaršot brūnzobes, lai noteiktu konkrēto sugu, un ziņot par sēnes atrašanu Mikologu biedrībai vai arī dabas novērojumu portālam “Dabasdati.lv”.
Retais koksngrauzis
Latvijas Entomoloģijas biedrība par “Gada kukaini 2022” ir izraudzījusies skujkoku dižkoksngrauzi (Tragosoma depsarium). Pie mums šī suga ir reti sastopama un ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā kā 0. kategorijas suga, kas astoņdesmit gadus nebija konstatēta, bet nu atrasta dažādās Latvijas vietās – vispirms Slīteres Nacionālajā parkā, pēc tam arī lielākajos sausu priežu mežu masīvos Kurzemē, Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā, kā arī Sēlijā. Skujkoku dižkoksngrauzis ir liela, masīva, tumši brūna vabole ar sarkanbrūniem matiņiem uz ķermeņa virsmas, kura var pārsniegt trīs centimetru garumu. Uz galvas tai tāpat kā visiem koksngraužiem ir gari taustekļi. Ķermeņa priekšgalā katrā pusē ir pa vienam, labi izteiktam un uz ārpusi izvirzītam dzelksnim.
Skujkoku dižkoksngrauži sastopami vecos, saulainos priežu mežos, kur atrodamas patrūdējušas priežu kritalas. Ja šādas dzīvotnes nav pieejamas, tie dažkārt atrodami arī izcirtumos un jaunaudzēs, kur saglabājušās atsevišķas piemērotas kritalas. Šī koksngraužu suga nedzīvo uz dzīviem, augošiem kokiem un svaigiem, tikko vēja izgāztiem vai nolauztiem kokiem. Lidojošas un pa kritalām rāpojošas vaboles var novērot siltās jūlija un augusta naktīs. Kāpuri trīs četrus gadus dzīvo kritalas iekšpusē, līdz turpat iekūņojas. Atstājot savu mājvietu, jaunās vaboles ar spēcīgajiem žokļiem izgraužas no kritalas laukā un aizlido, bet kritalā paliek izskrejas – parasti platākajā virzienā vismaz centimetru lieli, ovāli caurumi ar raksturīgām zāģzobaini izgrauztām maliņām.
Tā kā skujkoku dižkoksngrauzim ir raksturīgs slēpts nakts dzīvesveids, sēņotājam vai vienkāršam dabas draugam būs gandrīz neiespējami šo interesanto kukaini ieraudzīt savām acīm. Ja nu tomēr paveicas, svarīgi to nofotografēt un informēt Latvijas Entomoloģijas biedrību, kura, izraugoties tik retu kukaiņu sugu, vēlas pievērst sabiedrības uzmanību jaunas Latvijas Sarkanās grāmatas tapšanai, pie kuras šobrīd strādā dabaszinātņu eksperti. Skujkoku dižkoksngrauzis ir viena no dabas daudzveidībai nozīmīgu, vecu mežu indikatorsugām, ko būtiski saglabāt intensīvās mežsaimniecības laikmetā.
Vēlreiz ziemeļu upespērlene
Latvijas Malakologu biedrība par 2022. gada gliemeni nosaukusi ziemeļu upespērleni (Margaritifera margaritifera), kas Latvijā ir izmirstoša suga. Gada dabas simbolu izvirzīšanas pirmsākumos tā jau tikusi nominēta kā gada dzīvnieks (2001). Galvenais izmiršanas iemesls ir šī gliemja mazuļu bojāeja pirmajos dzīves gados, jo tie ir ļoti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī. Upju straujtecēs palicis ļoti maz piemērotu smilts un grants slāņu, kuros tie varētu dzīvot līdz piecu sešu gadu vecumam, kad sāk pacelties grunts virspusē, izbāžot savus sifonus ūdens straumē, kur to izdzīvošanai jau ir lielākas iespējas. Pieaugušās gliemenes vairs nav tik jutīgas pret piesārņojumu.
Taču mūsdienās, uzbūvējot dambjus, straujteces posta bebri, kuri Eiropā arī ir aizsargājama suga. Iespējams, upespērleņu iznīcināšana Latvijā sākusies krietni pirms upju piesārņojuma rašanās industriālās revolūcijas gaitā, jo ir daudz rakstītu liecību par to, ka 18.–19. gs. varēja iegūt pērles. Neprašas griež gliemenes vaļā ar nazi, un tad tās aiziet bojā, kaut bieži vien izrādās – pērles tajās tomēr nav. Vēsturē saglabājušies nostāsti, ka Vācijā bijuši pērļu meklēšanas meistari, kas ar mazām standziņām pratuši gliemenes vākus mazliet pavērt un paskatīties. Ja pērles nav, tad dzīvu gliemeni var ielaist atpakaļ ūdenī.
Pašlaik upespērleņu atradnēs atrodamas tikai gliemenes, kuru vecums ir aptuveni 40–100 gadu. Ja tās nedzīvotu tik ilgi, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi, uzskata speciālisti. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas pastāv vēl tikai Skandināvijas, Īrijas, Čehijas un Bavārijas kalnu upēs. Daudzviet Eiropā šobrīd notiek pērleņu mazuļu audzēšana un izlaišana savvaļā. Interesanti – pērleņu kāpuru attīstība notiek lašveidīgo zivju žaunās. Ziemeļu upespērlene ir iekļauta Bernes konvencijā par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, Latvijas Sarkanajā grāmatā un citos dzīvnieku aizsardzības dokumentos.
Mitrenes, kas elpo ar žaunām
Latvijas Entomoloģijas biedrība par šā gada bezmugurkaulnieku nominējusi mitrenes (Oniscoidea), jo tās ir vienīgie Latvijā mītošie vēžveidīgie organismi, kas iemanījušies elpot ar žaunām, pastāvīgi dzīvojot uz sauszemes. Dažas no sugām briesmu brīžos spēj pārsteigt, saraujoties apaļā, bruņām klātā lodītē. Latvijā līdz šim droši konstatētas divdesmit mitreņu sugas, taču pasaulē to kopējais skaits varētu būt no pieciem līdz septiņiem tūkstošiem sugu. Mitrenes visbiežāk sastopamas visos sauszemes biotopos, arī cilvēku mājokļos, malkas šķūņos, pagrabos, neskartākos un ēnainākos pagalma nostūros, pat vannasistabā un tualetē. No tām nevajag baidīties, jo viņu draudīgais izskats ir mānīgs.
Mitrenes nemīl uzturēties saulainās vietās, tāpēc ir aktīvas galvenokārt mijkrēslī un naktī. Tās galvenokārt mielojas ar pūstošām augu atliekām, palīdzot piemājas komposta kaudzes pārvērst auglīgā augsnē, taču mitros pagrabos un dārzos reizēm nesmādē arī svaigus augļus un dārzeņus. Savukārt pašas mitrenes ir barība vardēm, ciršļiem, simtkājiem un zirnekļiem. Bez tam mitrenēm piemīt spēja paciest smago metālu piesārņojumu, uzkrājot tos ķermenī, tādēļ tās mēdz izmantot kā šo metālu piesārņojuma novērtēšanas indikatorus.
Entomologi aicina atrastās mitrenes nofotografēt gan no ķermeņa virspuses, gan apakšpuses un ar norādi par atrašanas vietu sūtīt ziņas uz e-pastu: [email protected]. Tas palīdzēs noteikt mitreņu sugas un vairos zināšanas par to izplatību Latvijā.
Gada ģeovieta pie Daugavas
Biedrība “Ziemeļvidzemes ģeoparks” par šā gada ģeovietu nosaukusi Krustalīča un Kraukļa klintis pie Daugavas, kas stiepjas vairāk nekā kilometru garos posmos abpus upei gan Vidzemes, gan Sēlijas pusē.
Daugavā šajā posmā ir Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzplūdinājums un agrākā, līdz 40 m dziļā kanjona klintis pašlaik ietver upi kā nepieejamas divu līdz četru metru augstas vertikālas kraujas – mūsdienu Latvijas ainavai neparastas un izcili ainaviskas. Tomēr tās aplūkojamas gandrīz vienīgi no upes puses – vai nu braucot ar laivu, vai bargā ziemā atrodoties uz Daugavas ledus. Vidzemes pusē dolomīta klintis var aplūkot arī Klintaines applūdušajos karjeros.
“Ģeoloģijas zinātnei šā Daugavas posma klintis ir nozīmīgas kā augšējā devona Daugavas svītas īpaši raksturīgu iežu atsegumi un slāņu tektoniskas deformācijas vieta. Dabas skaitīšanas gaitā dolomīta klintis ir kartētas kā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamas dzīvotnes – karbonātiski pamatiežu atsegumi, kur joprojām sastopamas retās mūru un plūksnu sīkpapardes un citi klinšu augi,” skaidro biedrības valdes priekšsēdētājs Dainis Ozols.
Gada dzīvotne – pilsēta
Pirmajā brīdī Latvijas Dabas fonda izvēle par 2022. gada dzīvotni nosaukt pilsētu šķiet mazliet apsurda, taču, apsverot rūpīgāk, tā pat ir ļoti aktuāla izvēle. Apmēram divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un urbānās vides kvalitāte kļūst svarīga cilvēku dzīvē. Daba pilsētā uzlabo cilvēku labsajūtu – gan fizisko, gan mentālo stāvokli –, attīra gaisu, ūdeni, augsni, sniedz ēnu karstās dienās. Līdzās cilvēkiem pilsētvidē mājo dažādi augi un dzīvnieki, kurus ikdienā bieži vien pat nepamanām. Toties satraucamies, ja ielās redzam lapsas, stirnas vai pat lielākus zīdītājus, kuri ir vai nu apjukuši, nonākot dzelzbetona konstrukciju džungļos, vai meklē pārtiku, kuru, nedomājot par sekām, cilvēki izmet atkritumos. Daudzviet baloži un zvirbuļi ir kļuvuši par vietējo iedzīvotāju sodību, arī bebri Rīgas kanālā, un lielā mērā pie viņu savairošanās esam vainīgi paši.
Protams, tā ir tikai problēmas aisberga redzamā daļa. Lielāka dabas daudzveidība būs atrodama pilsētu nomalēs, kur vēl saglabājušās dabiskās pļavas, mežaudzes, atrodami aizsargājamie augi un dižkoki. Līdz ar lauksaimniecības industralizāciju pilsētu loma dabas daudzveidības saglabāšanā arvien pieaug.
“Pilsēta ir stresa vide, kur ne tikai cilvēki, bet arī daba izjūt lielāku stresu. Tādēļ te lielākoties mājo pieticīgākas, mazākprasīgas sugas, kuras spēj samērā ātri pielāgoties strauji mainīgiem vides apstākļiem. Taču netrūkst arī reto sugu, kuras pilsētā atradušas savu izdzīvošanas nišu, piemēram, vistu vanags vai lapkoku praulgrauzis – vabole, kura sastopama Strazdumuižas parkā, jo tur ir daudz vecu, resnu koku, kas šai sugai ir piemērota dzīvotne. Cilvēkiem daba ir nepieciešama, un mums jāiemācās rast saskaņu ar to arī pilsētā,” norāda Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova.
Viņa aicina iedzīvotājus vērot dabu pilsētās – putnus, augus, kukaiņus – un sūtīt savus novērojumus portālam “Dabasdati.lv”, rīkot talkas, veidot komposta kaudzes un garšaugu dobes, vairojot dabas klātbūtni pilsētvidē.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
