2022. gada atskats: kurš bija varonis, ļaundaris, “laipotājs” un uzvarētājs? 7
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Mājas Viesis” piedāvā atskatīties uz aizvadīto gadu, kura sākumā mūsu prātus vēl nodarbināja Covid-19 p andēmija, bet drīz vien pie apvāršņa parādījās daudz eksistenciālāks drauds, jo Putina režīms nolēma neatpalikt no koronavīrusa un izvērsa savu nāves pļauju. Ar pandēmiju puslīdz esam tikuši galā, un noteikti sakausim arī Putinu.
Latvieši savu brīvību izcīnīja pirms 100 gadiem un atguva pirms 30 gadiem, bet ukraiņu tautas izšķirošā cīņa notiek tieši tagad, kad ukraiņi visai pasaulei pierāda, ka viņi grib dzīvot savā valstī, runāt savā valodā un netaisās pakļauties Maskavas varai. Kad sabruka PSRS impērija, brīvība pati iekrita rokās ukraiņiem, un jāsaka, ka sākumā viņi ne vienmēr mācēja apieties ar šo dārgumu. Ukrainā pirms 2014. gada bija daudz iekšpolitisku problēmu, un Kremlis izmantoja šo vājumu, lai bez cīņas pārņemtu savā kontrolē Krimu. Taču krievu lācim tā bija tikai uzkoda pirms pamatēdiena, jo ar Ukrainas iekarošanu Putins gribēja sākt savu impērijas atjaunošanas projektu.
Šo astoņu gadu laikā Ukrainas tauta ir krietni norūdījusies, pēc 24. februāra, kad sākās masīvais Krievijas karaspēka uzbrukums, Kremļa plāns dažu dienu laikā iekarot Kijivu tika sasists lupatās. Gada beigās okupantiem jau nācies bēgt no Hersonas, un nav šaubu, ka agri vai vēlu Ukrainas aizstāvji atbrīvos arī Mariupoli, Krimu un citas okupētās teritorijas.
Ukraiņi par savu brīvību maksā dārgu cenu, bet viņiem ir daudz draugu un sabiedroto, kas gatavi palīdzēt. Savā ziņā par brīvību jāmaksā arī mums un visai Rietumu pasaulei, jo Krievijas agresija veicināja strauju pārtikas un energoresursu cenu kāpumu.
Par laimi, pasaule pamazām atgūstas no Covid-19 pandēmijas, un mums ir cerības atgriezties pie normālas dzīves. Tādas dzīves, kurā nav jāuztraucas, ko Uga Dumpis domā par pandēmijas apkarošanu, vai kā Igors Rajevs vērtē notikumu attīstību Ukrainas frontē.
Taču vispirms gluži kā zombiju filmās ir nepieciešams uz visiem laikiem sakaut impērijas rēgu, kas mēģina izplesties ārpus Krievijas robežām.
Šogad mūžībā aizgāja pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II: divi cilvēki, kas savulaik spēja samierināties ar impērijas norietu un nenoslīcināja bijušās kolonijas asiņu jūrā. Būtu naivi gaidīt šādu cēlsirdību no rūdītā čekista Putina, tādēļ viņa impēriju nāksies atspārdīt tā, lai vairs neceļas.
Gada varoņi: Ukrainas tauta
Mūsdienās vārds “varonis” ir pārāk novazāts, jo šāds tituls tiek piesaukts arī pie ikdienišķiem sasniegumiem, piemēram, uzvaras futbola vai hokeja spēlē. Taču šogad Ukrainas tauta mums visiem atgādināja, kā izskatās īsta varonība. Un varoņi ir ne tikai Ukrainas armijas karavīri, kas ar ieročiem rokās cīnās pret okupantiem, bet arī desmitiem miljonu ukraiņu, bez kuru atbalsta sekmīgā cīņa pret iebrucējiem nebūtu iespējama. Kremļa propaganda jau gadiem ilgi skandēja, ka ukraiņi nav īsta tauta un Ukraina nav īsta valsts, bet šogad Maskavas karapūļiem nācās pārliecināties par pretējo. Katrs uzbrukumā sagrautais Ukrainas nams, katrs okupantu nogalinātais civiliedzīvotājs tikai vairo ukraiņu spītu un apņēmību darīt visu iespējamo, lai iebrucēji agri vai vēlu tiktu padzīti no Ukrainas zemes. Kā precīzi izteicās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis: mēs esam gatavi dzīvot bez gāzes, elektrības, pārtikas un ūdens, lai tikai ukraiņiem nevajadzētu atkal izbaudīt Maskavas piedāvāto “draudzību un brālību”..
Gada ļaundaris: Vladimirs Putins
Kremļa saimnieks Vladimirs Putins šoruden nosvinēja 70 gadu jubileju, no savulaik tik cītīgi veidotā mačo tēla gandrīz nekas nav palicis pāri. Tikai paranojas un neprātīgu ambīciju pārņemts večuks, kurš gluži kā ilggadējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs valdīšanas beigās kļuvis par izsmiekla objektu. Diemžēl šis večuks joprojām kontrolē atomieroču pogu un daudzskaitlīgu armiju, ar kuras palīdzību cenšas ierakstīt savu vārdu vēsturē. Putins sapņo, ka Krievijas vēsturē būs atstājis tikpat paliekošas pēdas kā viņa dzimtās pilsētas Sanktpēterburgas dibinātājs Pēteris Lielais. Tieši tādēļ viņš izperināja plānu par Ukrainas iekarošanu, lai mēģinātu atjaunot zudušo impēriju un atriebtos Rietumiem par pazemojumu, kas tika piedzīvots 90. gadu sākumā. Taču izrādījās, ka Putins daudz par zemu novērtējis gan ukraiņu, gan Rietumu gatavību pretoties viņa plāniem. Un tādēļ Krievijas vēsturē viņam drīzāk būs līdzīga loma kā caram Nikolajam II: pēdējam imperatoram pirms impērijas sabrukuma. Bet, ja paveiksies, tad Putins gluži kā Brežņevs pats nemaz nepiedzīvos, kā beidzas viņa sāktā militārā avantūra un sabrūk šķietami nesatricināmā impērija.
Gada spēka avots: mūsu zemessargi
Putina plāni par impērijas atjaunošanu nebūt neaprobežojas tikai ar Ukrainas iekarošanu, tādēļ arī mums Latvijā šogad nācies vairāk aizdomāties, vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti. Par laimi, Latvija atšķirībā no Ukrainas ir NATO dalībvalsts, mūsu sabiedrotie daudzkārt ir uzsvēruši, ka NATO aizstāvēs katru alianses teritorijas kvadrātcentimetru. Turklāt drīzumā pasaulē spēcīgākā militārā alianse kļūs vēl spēcīgāka, jo NATO pievienosies arī Somija un Zviedrija. Tomēr savas valsts aizsardzībā nedrīkstam paļauties tikai uz citiem, tādēļ priecē ziņa, ka šogad Zemessardzē ir vērojams sevišķi liels brīvprātīgo pieplūdums. Paredzams, ka nākotnē militārās iemaņas vajadzēs apgūt katram vīrietim, jo Latvijā ir plānots atjaunot obligāto militāro dienestu. Tajā iesauks vīriešus no 18 līdz 27 gadu vecumam, savukārt sievietēm būs iespēja dienēt brīvprātīgi.
Gada kritušais: “Uzvaras piemineklis”
1997. gadā organizācijas “Pērkoņkrusts” aktīvisti nesekmīgi centās uzspridzināt Uzvaras parkā esošo pieminekli padomju armijas karavīriem, bet sprādziens bija nesekmīgs, tajā gāja bojā divi spridzinātāji. Par okupekli iesauktais padomju okupācijas varas simbols Rīgā droši vien būtu nostāvējis vēl daudzus gadus, ja ne Krievijas iebrukums Ukrainā, kas daudziem lika pārskatīt savu attieksmi pret “krievu pasaules” simboliem. Par pēdējo pilienu latviešu pacietības kausā kļuva notikumi 9. un 10. maijā, kad, par spīti aizliegumam, pie okupekļa sapulcējās daži simti Krievijas atbalstītāju. Latvijas varasiestādes pieņēma lēmumu nojaukt ne tikai šo, bet arī vairākus desmitus citu padomju režīmu slavinošo pieminekļu, tādēļ okupekļi krita ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un citur. Paredzams, ka Rīgā šajā vietā tiks ierīkots atpūtas un sporta laukums.
Gada laipotājs: Andrejs Elksniņš
Daugavpils ir Latvijas otrā lielākā pilsēta, bet jau daudzus gadus ir veidojies iespaids, ka tā dzīvo kādā paralēlā realitātē. Piemēram, 2012. gada referendumā 85% balsotāju Daugavpilī nobalsoja par to, ka krievu valodai vajadzētu piešķirt valsts valodas statusu. Šo vēlētāju noskaņojumu atspoguļo arī Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš, kurš centies balansēt starp piederību Latvijai un simpātijām pret kaimiņvalstu diktatoriem. Daugavpils dome šogad nesekmīgi centās apstrīdēt Satversmes tiesā prasību nojaukt padomju režīmu slavinošos pieminekļus, bet Elksniņš intervijā portālam “Delfi”, atbildot uz jautājumu, kam pieder Krima, atbildēja, ka “Krima ir Krievijas Federācijas sastāvā”. Viņa nostāja nav pieņemama pat paša partijai “Saskaņa”, kuras vadībā izvirzīts jautājums par Elksniņa izslēgšanu no partijas.
Gada kampaņa: nost ar krievu valodu!
Krievu valodas pozīcijas pēdējo 30 gadu laikā Latvijā ir pakāpeniski vājinājušās, jo pēc neatkarības atgūšanas dzimušo latviešu jauniešu paaudze šo valodu prot ļoti slikti vai neprot nemaz. Bet šogad kampaņa par krievu valodas izstumšanu no sabiedriskās dzīves uzņēma daudz straujākus apgriezienus, jo pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā latviešu nacionālisti ir apņēmības pilni izravēt visu krievisko no publiskās vides. Piemēram, Staraja Rusas iela Rīgā tika pārdēvēta par Hugo Celmiņa ielu. Varasiestādes aizliedza Krievijas TV propagandas kanālu retrans- lāciju Latvijā; krievu valoda pazuda no daudzu iestāžu mājaslapām. Ukraina aicinājusi citas valstis kara laikā neslavināt krievu kultūru, piemēram, Čaikovski, Puškinu un Dostojevski. Latvijas skolēniem iespējas iepazīt šo autoru daiļradi gan tāpat būs visai ierobežotas, jo Saeima nolēmusi, ka mazākumtautību skolās nepieciešams pilnībā pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, bet pēc dažiem gadiem plānots atteikties arī no krievu valodas kā svešvalodas mācīšanas.
Gada viesis: telekanāls “Doždj”
Ja esi ieradies viesos, tad jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi ciemos: šķiet, ka šo vienkāršo principu bija aizmirsuši Krievijas neatkarīgā telekanāla “Doždj” žurnālisti, kuru darbošanās Latvijā noslēgusies ar pamatīgu skandālu. Pēc tam kad Putina režīms sāka iebrukumu Ukrainā, kļuva skaidrs, ka neatkarīga žurnālistika Krievijā vairs nav iespējama, jo Kremlis visus valdošā režīma kritiķus pasludināja par “ārvalstu aģentiem” un draudēja ar bargu sodu par Krievijas armijas “nomelnošanu”. Žurnālistiem nācās bēgt uz ārzemēm, un liela daļa patvērumu atrada Latvijā, tajā skaitā “Doždj”, “Novaja gazeta”, “Radio Svoboda” u. c. Taču drīz vien “Doždj” krita arī Latvijas varasiestāžu nežēlastībā, un kanālam tika atņemta raidīšanas licence. Uz to pamudināja vairāki pārkāpumi, piemēram, okupantu armijas karavīru dēvēšana par “mūsu puišiem”. Daudz viesmīlīgāku uzņemšanu izpelnījusies aktrise Čulpana Hamatova, kurai “Spēlmaņu nakts” žūrija piešķīra “Gada aktrises” balvu.
Gada atkāpšanās: Covid-19 pandēmija
Aizritējuši jau trīs gadi, kopš 2019. gada nogalē Ķīnā sāka izplatīties noslēpumaina slimība, kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu Covid-19. Šajā laikā tā ir nonāvējusi miljoniem cilvēku visā pasaulē, nodarot lielu postu arī Latvijā. Piemēram, pagājušogad, kad bija vislielākā Covid-19 izplatība, Latvijā mirušo skaits palielinājās par vairāk nekā 5000, un liela daļa mirušo bija kovida upuri. Taču vēsture rāda, ka visas pandēmijas reiz beidzas, piemēram, pirms gadsimta līdzīgā veidā izbeidzās “spāņu gripas” pandēmija. Pirms gada ar lielām bažām tika gaidīta koronavīrusa omikrona paveida ierašanās Latvijā, bet šis paveids izrādījās krietni saudzīgāks nekā iepriekšējie, tādēļ strauji saruka gan slimnīcās nonākušo, gan mirušo skaits. Valdība varēja atcelt Covid-19 sertifikātus un obligāto vakcināciju, bet tagad radusies jauna problēma: pasūtīto Covid-19 vakcīnu skaits krietni pārsniedz pieprasījumu un veidojas lieli krājumi. Mediķi gan aicina saglabāt piesardzību, jo saslimšana ar kovidu joprojām var beigties bēdīgi.
Gada izaugsme: astoņi miljardi cilvēku
“Uz pasaules ir pieci miljardi tādu kā es, bet es esmu viens,” pirms ceturtdaļgadsimta dziedāja latviešu grupa “Prāta vētra”, bet pa šo laiku mūsu planēta ir kļuvusi krietni blīvāk apdzīvota. ANO novembrī paziņoja, ka pasaules iedzīvotāju skaits ir sasniedzis astoņus miljardus. Iespaidīgs pieaugums, ja ņem vērā, ka pirms 100 gadiem pasaulē bija mazāk nekā divi miljardi iedzīvotāju. Ķīnā un Indijā vien tagad katrā ir pa 1,4 miljardiem cilvēku. ANO gan prognozē, ka turpmāk pieauguma temps mazināsies un gadsimta beigās pasaulē būs ap 10,4 miljardi iedzīvotāju. Patiesībā daudzviet pasaulē jau tagad ir vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās. Diemžēl tas attiecas arī uz Latviju, kur 2050. gadā varētu būt mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju.
Gada trieciens: straujais cenu kāpums
Kādreiz pastnieka ierašanos varēja gaidīt ar prieku, bet šajos laikos jāprasa, lai līdz ar vēstulēm piegādā arī sirds drapes, jo saņemto rēķinu aplūkošana kļuvusi par veselībai bīstamu nodarbi. Cenas ir augušas visam: elektrībai, gāzei, malkai un degvielai, kas vienu brīdi pat maksāja vairāk nekā divi eiro par litru. Veikalā vispār ir bail rādīties, tur cenas tiek paaugstinātas šķietami ne pa dienām, bet pa stundām. Inflācijas līmenis jau pārsniedzis 20%, tāds cenu kāpums nebija vērojams pat “trekno gadu” laikā. Taču cilvēki ar lielāku dzīves pieredzi noteikti atceras, ka 90. gadu sākumā naudas vērtība kritās vēl daudz straujāk. Valdība ir centusies sarūpēt dažādas atbalsta programmas, piemēram, pensionāriem neilgi pirms Saeimas vēlēšanām tika sagādāts lielākais pensiju pielikums kopš neatkarības atjaunošanas. Un, kā zināms, dzīvē viss ir relatīvs: jā, pārtika, apkure un elektrība šoziem ir dārgas, bet mums klājas daudz labāk nekā ukraiņiem, kam Krievija mēģina atņemt visu iepriekš minēto un vēl jumtu virs galvas.
Gada uzvarētāji: Kariņš un Rinkēvičs
Pirms četriem gadiem “Jaunā Vienotība” (“JV”) bija uz sakāves sliekšņa un knapi iekļuva Saeimā ar 6,7% balsu un astoņiem deputātu mandātiem. Taču aizkulišu cīņās “JV” pārliecinoši apspēlēja mazāk pieredzējušos konkurentus un tika pie premjera posteņa, ko Krišjānim Kariņam brīnumainā kārtā izdevās saglabāt visus četrus gadus, lai gan pandēmijas laikā nācās pieņemt ļoti smagus lēmumus. Zināmā mērā tas atgādināja Dombrovska valdību, kurai bija jātiek galā ar paģirām pēc “trekno gadu” dzīrēm. Toreiz vēlētāji nenovērsās no Dombrovska, līdzīgi noticis arī ar Kariņu, kura vadībā “JV” šoruden pārliecinoši uzvarēja Saeimas vēlēšanās, iegūstot 26 mandātus. Šajā uzvarā lieli nopelni bija ne tikai Kariņam, bet arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, kurš demonstrēja stingru nostāju pret Krieviju. Kariņš un Rinkēvičs saglabājuši savus amatus arī jaunajā valdībā, tomēr šķiet, ka turpmāk saglabāt tautas atbalstu viņiem būs daudz grūtāk.
Gada neveiksminieki: “Attīstībai/Par”
Vēl gada sākumā partiju apvienības “Attīstībai/Par” (“AP”) nākotne šķita rožaina, jo tās rīcībā bija vairāki ministru posteņi, Rīgas mēra amats un turīgi sponsori. Taču beigās viss izvērtās kā Pelnrušķītei, kurai greznās karietes vietā palicis vien iepuvis ķirbis. Pavasarī par izstāšanos no apvienības paziņoja populārais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, pārmetot “AP” kalpošanu azartspēļu biznesa interesēm. Drīz vien iekšlietu ministres amatu zaudēja Marija Golubeva, kura netika galā ar viļņošanos pēc 9. maija aktivitātēm pie “Uzvaras pieminekļa”. Saeimas vēlēšanu kampaņā par galveno “AP” karognesēju kļuva Artis Pabriks, taču viņš izvēlējās ļoti neveiksmīgu stratēģiju, mēģinot pierādīt, ka būtu labāks premjers par Kariņu. Priekšvēlēšanu kampaņā “AP” iztērēja visvairāk naudas, bet ar 4,97% balsu palika uzreiz aiz svītras. Pabriks paziņoja par savas aktīvās politiskās karjeras beigām. Vienīgais mierinājums, ka Saeimas vēlēšanās izgāzās arī “AP” bēdubrāļi “Konservatīvie”, kas saņēma vēl mazāk balsu.
Gada iznireļi: Rosļikovs un Grevcova
Vēl nesen šķita, ka “Saskaņa” ar Nilu Ušakovu priekšgalā ir teju monopolizējusi krievvalodīgo vēlētāju balsis, un tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanās kādu daļu vvarēja nosmelt arī Tatjana Ždanoka. Taču karš Ukrainā un Putina režīma noziedzīgā rīcība pamatīgi satricināja arī Latvijas krievu kopienu. Tā rezultātā Saeimas vēlēšanās aiz borta palika gan “Saskaņa”, gan Ždanokas partija, toties krievvalodīgo vēlētāju sirdis iekaroja jauns favorīts: Alekseja Rosļikova vadītā partija “Stabilitātei!”, kas negaidīti ieguva 11 vietas Saeimā. Savu kampaņu partija izvērsa galvenokārt sociālo mediju vidē, kur sevišķi izcēlās daudz aprunātā aktīviste Glorija Grevcova. Ar viņas kandidatūru gan sanāca paliela šmuce, jo Grevcova diezgan radoši bija ķērusies pie CVK prasītās deklarācijas sacerēšanas.
Gada nokauts: Mairis Briedis
“Mans dopings ir mana tauta,” tā reiz teica boksa čempions Mairis Briedis, kurš par nopelniem boksa ringā pat saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Taču ilgstoša dopinga lietošana ir kaitīga veselībai, un šogad ar Mairi notika diezgan nepatīkamas pārvērtības. Vispirms viņš pavēstīja, ka Ukrainas un Krievijas karā nevēlas nostāties kādā no pusēm; pēc tam sāka prātot, ka okupekli Uzvaras parkā tomēr vajadzētu saglabāt. Kā loģisks turpinājums sekoja paziņojums, ka Briedis kandidēs Saeimas vēlēšanās no “Saskaņas” saraksta. Taču viņa politiskā karjera beidzās ar nokautu jau pirmajā raundā, jo “Saskaņa” negaidīti nespēja pārvarēt 5% barjeru un Saeimas deputāta krēsls Briedim aizgāja gar degunu.
Gada atrisinājums: Bunkus slepkavības lieta
Bija pagājuši jau četri gadi kopš maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības, un šķita, ka šis noziegums pievienojies virknei citu neatklāto pasūtījuma slepkavību. Taču citās domās bija Valsts policijas izmeklētāji, kas maijā paziņoja par Bunkus slepkavības pasūtītāju arestu. Apsūdzība par šo noziegumu izvirzīta uzņēmējam, “Mono” grupas īpašniekam Mihailam Uļmanam un viņa biznesa partnerim Aleksandram Babenko. Izmeklētāji vēsta, ka par Bunkus slepkavību samaksāti 300 000 eiro un pirmoreiz to mēģināts īstenot jau 2016. gadā.
Gada debija: pudeļu depozīta sistēma
Padomju laikā tukšo pudeļu lasīšana bija plaši izplatīts piepelnīšanās veids, bet līdz ar juku laikiem un dzērienu iepakojuma maiņu šis bizness panīka. Diemžēl tas nenāca par labu Latvijas videi, kur mētājās izlietotās pudeles un skārdenes. Par depozīta sistēmas ieviešanu tika runāts jau gadiem ilgi, tam pretojās ietekmīgais dzērienu ražotāju lobijs, līdz šogad depozīta sistēma beidzot tika ieviesta. Iespēja atgūt 10 centu par nodoto pudeli izrādījās gana spēcīga motivācija, un kopš februāra sākuma izdevies savākt jau vairāk nekā 210 miljonus iepakojuma vienību jeb vairāk nekā 60% no pārdotā skaita.
In Memoriam
Šogad mūžībā aizgāja šefpavārs Mārtiņš Rītiņš (72), dzejnieks Knuts Skujenieks (85), aktieri Arnis Līcītis (76) un Pēteris Liepiņš (78), aktrises Ausma Kantāne (80), Svetlana Bless (79) un Velta Skurstene (91), rakstnieks Zigmunds Skujiņš (95), dzejniece Lija Brīdaka (90), kinorežisors Rolands Kalniņš (100), kinozinātnieks Viktors Freibergs (66), fotogrāfs Gunārs Janaitis (87), kordiriģents Edgars Račevskis (85), operdziedātājs Jānis Sproģis (77), dziesminieks Haralds Sīmanis (71), grupas “Dakota” līderis Edvīns Zariņš (67), mūziķis Zigismunds Lorencs (72), mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks (78), scenogrāfs Andris Freibergs (83), ārsts un politiķis Georgs Andrejevs (89), bijušais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (60), sociālantropologs Roberts Ķīlis (54), zinātnieki Andris Buiķis (83) un Rolands Rikards (79), vēsturnieks Andrievs Ezergailis (91), jurists Romāns Apsītis (83), politiķi Modris Lujāns (58), Dzintars Jaundžeikars (66), Māris Purgailis (74) un Ziedonis Caune (66), publicists Rišards Labanovskis (82), žurnāliste Aija Dulevska-Cālīte (60), futbolists Andrejs Rubins (43), basketbola treneris Armands Krauliņš (82), Lielbritānijas karaliene Elizabete II (96), pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs (91), grieķu komponists Vangelis (79), skandalozais Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis (75) un amerikāņu diplomāte Medlina Olbraita (84).
